Kad biju septiņus gadus veca, pirmo reizi savas ačteles kā pogas atvēra un plašo pasauli ieraudzīja kāda maza dzīvībiņa.
Kad biju septiņus gadus veca, pirmo reizi savas ačteles kā pogas atvēra un plašo pasauli ieraudzīja kāda maza dzīvībiņa. Protams, katru dienu dzimst daudz bērnu, bet todien dienasgaismu ieraudzīja tas vienīgais cilvēciņš, kuram bija lemts kļūt par manu sirdsdraugu, ar ko saista dziļi dvēseliska saikne. Tā ir mana māsa.
Mazas būdamas, kopā spēlējāmies. Labi atminos, ka mūsu mīļākās spēles saucās “skolnieki” un “māmuļnieki”. Vēl šodien smejamies par to, ka reiz māsa sadusmojās uz “skolotāju” un nāca uzbrukumā ar krēslu rokās. Incidents beidzās laimīgi. Vēl prātā palicis kāds cits bērnu dienu atgadījums. Pagalmā, spēlējoties ar citiem, visi lepojās, cik augstu var uzšūpot savu brāli vai māsu. “Vai tad es sliktāka?” nodomāju un šūpoju savu mazo arvien augstāk un augstāk, līdz pamanīju, kā viņai no lielām bailēm dreb apakšlūpa. Patiesi izbiedētais bērniņš cieta klusu, lai citiem neizrādītu bezgala nelāgās sajūtas. Taču es tās saskatīju. Mēdz teikt, ka dvēseles radinieku saprot no pusvārda. Mums tā tiešām ir. Smejamies par vienādiem jokiem, izrunājamies, kad jānorij kāds rūgtāks kamols, apspriežam vispārīgus jautājumus un daudz ko citu. Viena otrai uzticam savus noslēpumus, skaidri zinot, ka tie neceļos apkārt no mutes mutē. Acu priekšā māsa ir izaugusi, un kopīgas bērnu spēles nomainījušas izklaides kompānijās, neliegšos, arī iztukšojam kādu glāzīti kopā un ejam uz dejām. Laiks rit, viss mainās, notiek visdažādākās lietas, bet, ja dārgākais cilvēks ir līdzās, tad viss kārtībā. Kopā varam, piemēram, rāpties pa stāvu klinti. Zinu, ka nekas traks nevar notikt, jo viņa ir līdzās, bet, ja arī notiks, tad vienalga kur – debesīs vai uz zemes – būsim kopā. Vārdos nevar aprakstīt un uzzīmēt arī, cik cieša var būt emocionālā saikne ar kādu cilvēku, ar radinieku, ar māsu. Tāds līdzcilvēks ir visvisvislielākā bagātība. Cilvēkam var būt augsts naudas kalns, taču, tā galotnē sēžot, viņš var būt neizsakāmi vientuļš. Tāpēc der padomāt, kurš jums ir tuvākais draugs, un aizsūtīt viņam mīļu īsziņu vai piezvanīt un pateikt, ka mīlat viņu. Tas tiešām ir skaists un saviļņojošs mirklis!
