«Gribu zināt, kas ir mans īstais tēvs. Zinu, ka dzimšanas apliecībā ierakstītais vīrietis tas nav,» stāsta Ingrīda. Dzimšanas apliecībā ierakstītā persona ir Ingrīdas mammas izdomājums. Sievietei aiz muguras pusaudža gadi ar iedomātiem sapņiem par savu tēvu. Viņa pati jau audzina meitiņu, kurai nu nav vectēva. Aiz muguras arī mātes izprašņāšana par īsto tēvu – pretim saņemts klusums. Kaut kāda nojausma Ingrīdai par tēvu ir. Viņa no bērnības atceras kādu vīrieti, kurš ciemojies pie mammas. Ingrīdai ir tik ļoti liela vēlme beidzot satikt tēvu, ka reiz uz ielas viņa atpazinusi mammas vīrieti no savas bērnības. Tobrīd radusies pārliecība, ka tas ir viņas tēvs. Taču Ingrīda vīrieti nav uzrunājusi. Kāpēc mamma klusē, Ingrīdai nav skaidrs. Iespējams, ka tēvam bijusi cita ģimene un tāpēc mamma viena uzņēmusies rūpes par bērnu. Vislielākās dusmas Ingrīdai ir par to, ka mamma nesaprot, cik meitai tas ir svarīgi – noskaidrot, kas ir viņas tēvs. Māte turpina spītīgi klusēt, bet Ingrīda prāto, kā likt mammai mainīt domas un beidzot atklāt noslēpumu. Vai tas kaut ko mainītu viņas ikdienas dzīvē, Ingrīda nezina. Taču par vienu gan ir pārliecināta – viņu beigtu plosīt domas par to, kas ir viņas tēvs. No meitas patiesību neslēpsPašlaik Ingas meitiņai, kuru viņa audzina viena, ir gadiņš. Meitiņas dzimšanas apliecībā ailē pretim tēva vārdam ir tukšums. Tēvs nevēlējās uzņemties nekādu atbildību par bērnu. «Kaut gan sākumā bērnu gribēja tieši viņš,» piebilst Inga. Kad Inga uzzināja, ka gaida mazo un pastāstīja par to savam draugam, viņš ieteica veikt abortu. Kaut ko tādu Inga nebija gaidījusi. Vairāku mēnešu garumā draugs bija stāstījis, cik ļoti gribētu bērniņu, bet, kad tas bija noticis, viņa domas mainījās pretējā virzienā. “Nobijās no atbildības,» iemeslu min Inga. Citu iemeslu sieviete nevar atrast. Patstāvīgs, brīvs, neprecējies, bez bērniem – draugu raksturo Inga.Pēc pārdomām viņa nolēma, ka audzinās bērnu viena. Topošais tēvs pirms šķiršanās atpircies ar naudu. Bērniņš piedzima, un Inga neklausījās draugu ieteikumos noteikt bērnam paternitāti caur tiesu. Tas palīdzētu pieprasīt alimentus. Sieviete bija nolēmusi, ka pat nezvanīs un neteiks, kas ir piedzimis. “Tas būs tikai mans bērns, un es viņu audzināšu viena, tēvs savu izvēli ir izdarījis, pats vainīgs,» nelokāma bija Inga. Taču bijušais draugs pēc kāda laiciņa piezvanīja. Inga piekrita viņa lūgumam – atļaut satikties ar meitu. Pēc tikšanās tika sniegts materiāls atbalsts. Draudzīgas attiecības ar meitiņas tēvu Inga pat nevēlas nodibināt. Aizvainojums par sākotnējo atteikšanos no bērna ir saglabājies. Taču Inga ir mainījusi savas domas par to, ka nekad nestāstīs meitai, kas ir viņas tēvs. Kaut arī dzimšanas apliecībā tēvs nav ierakstīts, Inga neslēps no meitas patiesību. Kad meita sāks uzdot jautājumus par tēvu, viņa uz tiem atbildēs. Sieviete nolēmusi neliegt tēvam tikties ar meitu, ja viņš atkal to vēlēsies. Nezina, ko stāstīt par mātiDivgadīgo meitu Intars audzina viens, jo viņas māte devusies peļņā uz ārzemēm. Kamēr Intars ir darbā, par mazuli rūpējas viņa vecāki. Kad meitiņas māte devās peļņā, mazulītei bija tikai gadiņš un ģimene plānoja pēc tam visi kopā doties uz ārzemēm. Taču notika citādi. Māte aizbrauca un saprata, ka nevēlas vairs turpināt kopdzīvi ar meitas tēvu. Gan tēvs, gan meita palika Latvijā. «Esmu vientuļais tētis,» par savi saka Intars. Viņa bijusī dzīvesbiedre bija atbraukusi uz Latviju, tikās arī ar meitu. Taču mātes jūtas nebija tik stipras, lai uzņemtos rūpes par bērnu. Pāris dienas paciemojusies pie ģimenes, meitiņas māte, neko neteikusi, pazuda – turpināja izklaidēties ar draugiem un pēc kāda laiciņa aizrauca atpakaļ uz ārzemēm. Ko stāstīt meitai par māti, kad viņa paaugsies, Intars vēl nezina. Kad māte devās uz ārzemēm, meitiņa par viņas aizbraukšanu neskuma. Pirmais vārds meitiņai nebija mamma, bet gan tētis, oma un opis. Intars cer, ka dzīve pati visu saliks pa plauktiem. Viņš domā, ka meitiņas māte ir aizbraukusi uz visiem laikiem un neieradīsies pēc pāris gadiem, kad savu kļūdu būs sapratusi.
