Ja mēs gribam objektīvi atbildēt uz šo jautājumu, jāsaka ļoti īsi un konkrēti – 31. jūlijs ir diena, kas iznīcināja Jelgavu. Pilsētu ar ļoti slavenu vēsturi: Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu, Kurzemes guberņas centru cara Krievijā, Latvijas Pirmās republikas Zemgales sirdi. Mēs, jelgavnieki, ar pilnām tiesībām savas pilsētas karogu 31. jūlijā varam «greznot» ar melno sēru lenti.No 1941. gada līdz 1945. (Jelgavā līdz 1944. gada rudenim) Latvijai pāri brāzās kara viesuļi. Divas ietekmīgas lielvalstis viena pēc otras cīnījās par ietekmi Latvijas teritorijā – no 1940. līdz 1941. gada jūnijam bijām PSRS okupācijas varā, bet 1941. gada 22. jūnijā (Jelgavā vācieši ienāca 1941. gada 29. jūnija pēcpusdienā) tā pārgāja fašistiskās Vācijas rokās, bet 1944. gada vasarā padomju armija atkaroja savulaik okupētās teritorijas, un jūlija beigās abu okupācijas varu karaspēki satikās pie Jelgavas – vieni aizstāvējās, otri uzbruka, abi nogalināja, dedzināja, grāva. Šajās cīņās tīši vai netīši, labprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistītie latvieši, tostarp jelgavnieki, bija vienīgie, kam sāpēja pilsētas liktenis.Jelgava vairākkārt nonāca te vienu, te otru varā, līdz apmēram augusta vidū šeit nostiprinājās padomju karaspēks, kurš uzvedās kā pilntiesīgs saimnieks. Par to liecina arhīvā atrodamās ziņas par runāto vienā no pirmajām Izpildkomitejas (tā toreiz sauca pilsētas pārvaldi) sēdēm 1944. gada decembra sākumā. Toreizējais Izpildkomitejas priekšsēdētājs Rūdolfs Kleķeris ziņoja, ka armijas trofeju komandas izdegušās «dzelzis» jau savākušas un sāk vākt derīgus dzelzs materiālus, tie nonāk kara noliktavās un tiek nosūtīti pārkausēšanai. Komunālās saimniecības priekšnieks Egons Rozentāls ziņo, ka karaspēka daļa noņēmusi un aizvedusi vairākus šahtu vākus, kas ir no čuguna un sver ap 100 kilogramu, tādējādi nodarot pilsētai zaudējumus un atstājot atklātas šahtas. Pilsētas būvkomisijas priekšnieka vietnieks Kačevskis ziņo, ka no mūriem tiek izņemtas metāla sijas, aizvesti ugunsdrošie ķieģeļi, apdeguši skārda naudas skapji, maizes ceptuvju iekārtas un citi materiāli, arī patvertnēm uzbērtā grants. Dzelzceļa vezumnieki jau vairākas dienas izved izpostīto māju jumtu skārdu. Pilsētas Izpildkomiteja nolemj lūgt Jelgavas garnizona komandierim ģenerālmajoram Horunam dot rīkojumu Jelgavā novietotajām karaspēka daļām, sevišķi trofeju, pārtraukt šādu rīcību, tas ir, pilsētas nopostīto namu teritorijā esošo būvmateriālu – dzelzs siju, skārda, kanalizācijas aku vāku, ķieģeļu u.c. – vākšanu, kā arī pārtraukt patvertņu nopostīšanu. Diemžēl nav ziņu, kā un vai Horuns reaģējis. Varam tikai iedomāties, cik daudz būvmateriālu gandrīz pusgada laikā, sistemātiski to darot, bija iespējams no Jelgavas izvest. Vēl kāds gadījums, kas spilgti parāda, kurš pilsētā uzskatīja sevi par īsto saimnieku. Pēc vietējās pārvaldes ierašanās šis pats Horuns pieprasīja trīs dienās noņemt visas izkārtnes, ielu nosaukumus vācu valodā un uzlikt jaunas krievu un latviešu (tieši šādā secībā!) valodā un par izpildi ziņot. Laikam steigas dēļ neviens nemeklēja 1940. gada pirmajā padomju okupācijā dotos nosaukumus, bet atjaunoja vecos, pirmsokupācijas, tādēļ vēl ilgi pēc kara mums bija Lielā, nevis Staļina iela.Atgriežoties nedaudz atpakaļ notikumu gaitā, jāpiebilst, ka tikai 15. oktobrī civiliedzīvotājiem atļāva pa četriem caurlaižu punktiem atgriezties pilsētā, lai apskatītu savus mājokļus. Bet, ja tur gribēja dzīvot, vajadzēja izņemt orderi. Gadījās, ka pat tajās nedaudzajās mājās, kas bija palikušas veselas, atgriezties nevarēja, jo to bija aizņēmušas sarkanās armijas militārpersonas. Un vēl no arhīva dokumentiem – tas ir jau minētā R.Kleķera ziņojums Ļeņingradas frontes Kara padomes loceklim ģenerālleitnantam Bogatkinam. Raksturojot situāciju Jelgavā, tiek teikts, ka pirms LTK pilsētā bija 1 120 000 kvadrātmetru apdzīvojamās platības, bet pēc atbrīvošanas vien 106 000, tas ir, nedaudz vairāk par deviņiem procentiem, bet pilsētas iedzīvotāju palicis 40 procentu no pirmskara skaita. No palikušā dzīvojamā fonda 70 procentu aizņem karaspēka daļas. No 5700 mājām sagrautas 4580, komunālās saimniecības zaudējums ir 528 000 kvadrātmetru, iestāžu un organizāciju – 230 000, privātīpašuma – 256 000 kvadrātmetru. Palikušas 1200 mājas, sagrautas visas sabiedriskās ēkas, izņemot sakaru kantori, divas mazas skolu ēkas un bijušā lombarda ēku – ugunsdzēsēju depo. Pilnīgi iznīcināti rūpniecības uzņēmumi, izņemot ādas fabriku, elektrostaciju, centrālo ūdensvadu un rūpkombinātu, tie cietuši daļēji. Pilnīgi sagrauta stacija un dzelzceļa mezgls. Centrā nav nevienas mājas, vien sakaru kantoris.Ja mēs 31. jūliju uzskatām par atbrīvošanas dienu, tad tikai tādā nozīmē, ka tajā un nākamajās dienās, mēnešos un gados mērķtiecīgi tikām atbrīvoti no kultūrvēsturiskās atmiņas, no savām saknēm, no savas valsts.
