Dziesmu svētkiem nav naudas? Lai cik ciniski tas skanētu, bet šāds jautājums iederas uz pašreizējā svētku tradīcijas (ne)saglabāšanas norišu fona.
Dziesmu svētkiem nav naudas? Lai cik ciniski tas skanētu, bet šāds jautājums iederas uz pašreizējā svētku tradīcijas (ne)saglabāšanas norišu fona. Šajā mēnesī ar jaunu sparu plašsaziņas līdzekļos tika diskutēts par dziesmu un deju svētku tradīciju.
Pirmkārt, sabiedrisko domu sašūpoja ziņa, ka Finanšu ministrija nākamajā gadā skolēnu dziesmu un deju svētkus nav iekļāvusi valsts budžeta projektā, kā formālu iemeslu minot – svētki nav uzskatāmi par nozīmīgu valsts prioritāti. Vienlaikus līdz Saeimas gaiteņiem nonākušas diskusijas par tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas koncepciju. Ministru kabinets gan pieņēmis lēmumu aicināt Saeimu pievienoties Starptautiskajai konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzību, kas pēc ratifikācijas kļūst par Latvijas Republikas likumu, taču jautājums par pastāvīgu finansēšanas programmu nemateriālajam mantojumam paliek atklāts. Tādēļ izbrīnu vairs neradīja šiem notikumiem sekojošā dziesmu un deju svētku virsdiriģentu atklātā vēstule par atteikšanos uzņemties atbildību turpmāk bez pienācīga valsts atbalsta ziedot savu laiku dziesmu un deju svētku procesa nodrošināšanai. Ierindas diriģenti klusē, jo pie viņu algām vairs ne dzīvību pavilkt, ne balsi pacelt.
Tagad, kad valdība kritusi, jautājums par IX Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku finansējumu joprojām paliek gaisā karājoties. Vai mēs varam paļauties uz ekspremjera Induļa Emša mutisko solījumu, ka nauda šiem svētkiem noteikti atradīsies?
Gaismas pils vai azartspēļu zāles? Nacionālās atmodas laikā 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā dziesmu svētku tradīcija uzbangoja ar jaunu spēku, pāraugot “Baltijas dziesmotajā revolūcijā”. Šajā laikā kopdziedāšana ieguva īpašu simbolisku nozīmi, un tai bija gan konsolidējoša nozīme, gan tā kļuva par sava veida nevardarbīgās pretošanās formu.
Ieejot jaunā gadu tūkstotī, kad rīkoto svētku skaits pārsniedz 20, dziesmu svētku tradīcija Baltijas valstīs izveidojusies par vērienīgu kultūras notikumu, kurā tautas pauž savu mentalitāti un pasaules skatījumu ar tam raksturīgo emocionālās enerģijas saiti starp cilvēku un dabu. Baltijas valstu vēsturē dziesmu un deju svētki iegājuši kā vienīgais pasākums, kas visos nācijai izšķirošajos brīžos ir spējis mūs vienot. No visas Latvijas un ārvalstīm, kur vien dzīvo latvieši, svētki kopā pulcējuši izkliedēto tautu, nepieļaujot tai izšķīst un pazust svešā kultūrā. Tomēr joprojām aktuāli ir jautājumi: vai svētki spēs vienot mūs arī šodien, vai tiem būs valsts atbalsts ne tikai vārdos, bet arī darbos, kāda ir dziesmu un deju svētku nākotne, kad visā pasaulē notiek izmisīga cīņa par nacionālo kultūru daudzveidības saglabāšanu?
Top jaunas konvencijas un deklarācijas, bet cik ilgi dziesmu un deju svētku tradīciju var pasargāt tikai starptautiski dokumenti, atzinība un virsdiriģentu entuziasms, ja gadu no gada paši tomēr nespējam vienoties, cik vērti (gan garīgi, gan finansiāli) ir mūsu svētki? Dziesmu svētku neformālā himna ir “Gaismas pils”. Tas ir simbols, kas raksturo jauno nacionālo bibliotēku un uz zināšanām orientētu sabiedrību. Ejot pa Rīgas centrālajām ielām un vērojot, kā tajās zeļ azartspēļu bizness, nav grūti iedomāties, kādas zināšanas un prasmes kļūs par alternatīvu mūsu bērniem, ja dziesmu svētku tradīcijas lēnām izgaisīs.
