Šoreiz nedaudz par visu, ko pašreiz var noķert mūsu ūdeņos. Runa, protams, būs par zivīm.
Sami ir modušies
Tā kā iestājies siltāks laiks, no ziemas miega modušās arī pēdējās siltā ūdens piekritējas zivis un to skaitā sami. Nav daudz ūdenskrātuvju Latvijā, kur tie uzturas, aug un vairojas. No upēm, kur mīt ūdens dzīļu ūsaiņi, var minēt Daugavu un Aivieksti. Ir dzirdēts, ka arī Ventā sams ir parādījies, bet, šķiet, tie varētu būt atsevišķi indivīdi un pašu cilvēku – makšķernieku – ielaisti. Tātad par nopietnu samu populāciju tur spriest ir ļoti pāragri.
Savulaik pašam sanāca Aiviekstē noķert četrus samēnus svarā ap 1,5 kilogramiem, ko mēs, makšķernieki, labsirdīgi saucam par kurkuļiem un laižam atpakaļ, bet īsteni «gaļenieki», slepus vērojot apkārtni, vai kāds neredz, mēdz bāzt šos mazos maisā un stiept mājās. Skumji, bet fakts, jo ēst tur no viņa nav pilnīgi nekā – vien lielā galva un plānā aste. Tad, lūk, vienu gadu šādus četrus samēnus ielaidu netālu no savām mājām Daugavas krastā starp spēkstacijām, jo tur samu populācija ir stingri vien mazāka, kāda tā ir virs Pļaviņu HES. Zinu, ka šādi diezgan daudzi copmaņi ir mēģinājuši iedzīvināt šīs zivju sugas arī citās Latvijas upēs, bet laikam jau bez īpašiem panākumiem.
Vēl pastāv tā saucamie dīķu (kanāla) sami, kas nevar mēroties augumā un svarā ar upes radinieku, bet, pēc zinātnieku aplēsēm, spēj izaugt līdz aptuveni 12 kilogramu svaram. Šur tur Latvijas ūdeņos šie iemītnieki ir sastopami un noķerami, bet vairāk tas saistās ar komerciāliem dīķiem, nelieliem ezeriņiem. Tā kā šī suga ievesta no siltajām zemēm, tad, lai izaugtu lielāks, samam ir vajadzīga krietni augstāka ūdens temperatūra, kādu tā sasniedz mūsu ūdeņos pat viskarstākajās vasarās.
Cīņā ar vēja zivīm
Burtiski vēl nedēļu turpināsies aktīva vēja zivju ķeršana. To nārsta posms jūras piekrastē parasti ilgst līdz divām trim nedēļām, un tad tās pazūd jūras dziļumā un prom no krasta joslas. Ļoti interesanta zivs un sportiskā ziņā vienkārši nepārspējama. Kaut arī standartā vēja zivs mūsu piekrastē sasniedz vidēji ap 50 centimetru garumu un attiecīgi svars tai ir ap 350 – 500 gramu, tā pretojas kā aptuveni trīs kilogramu smaga līdaka. Tas azarts, kas šai tievajai un slaidajai zivij ir «iekšās», sniedz patiesu baudu katram makšķerniekam. Ja vēl kā inventāru paņem smalkāku copes darbarīku, tad var pat nojukt laika izjūta, jo vējeņu rajonā, kur tās atrodas, ir ļoti daudz un savilkt 10 – 15 kilogramu pa dienu nav nekādu problēmu. Tātad tā lielākā problēma ir atrast, kur vēja zivs «spieto».
Tieši šā iemesla dēļ vislabākais copes laiks ir agri rīti un vēli vakari. Vējenes savu atrašanās vietu nodod, sparīgi ņemoties pa ūdeni, un tad jau atliek uz šo rajonu vien aizbraukt. Parasti labākā cope ir aptuveni četru piecu metru dziļumā. Pārsvarā ķer divējādi – ar pludiņmakšķeri un aptuveni 12 – 20 gramu smagiem pludiem, otrs veids ir spiningošana ar izteikti slaidiem, sudrabotiem šūpiņiem. Vējenes dzīvojas gar ūdens virsmu, tāpēc cope notiek līdz aptuveni 1,5 metru dziļumam. Vēl varat paspēt, bet es jau savus 25 kilogramus mājās pārvedu. Pēc makšķerēšanas noteikumiem vēja zivīm nav nekāda ierobežojuma. Ko ar viņām darīt? Šeit ir maza problēmiņa, jo praktiski vēja zivs nav nekādā veidā cepama. Cept jau var, bet savas labākās gastronomiskās īpašības tā sasniedz pēc kūpināšanas. Citādi tāda sausa un šķiedraina vien sanāk, bet sportiskā ziņā ir bauda visai copes dienai.
Arī breksis klāt
Nu jau arī breksis ir modies un tā pa nopietnam. Pavisam nesen bijām aizbraukuši uz kādu gadiem iesildītu vietiņu Daugavā pie Kaibalas, lai pārbaudītu, kas notiek ar šo zivi, jo vēl pirms pāris nedēļām, kad ārā nebija tas patīkamais siltums, ķērās vien 300 gramu «finierīši» ar tik plānām muguriņām kā tikko iznārstojušai butei. Pagriez pret sauli, un spīd cauri. Nu kas tā par zivi?
Minētajā vietā Daugava spēkstaciju iespaidā ir applūdinājusi pļavu, tāpēc fīdera makšķeres metiena attālumā dziļums pašā copes vietā ir ap trīs metriem. Kā jau pieklājas, iebaroju ar «Timar» melno breksi, kas puse uz pusi sajaukts ar caur sietu izsijātu melnzemi. Klāt pieliku nedaudz slieku un motiļa aromatizatoru, kā arī baltos mušu kāpurus, jo, ko liksi uz āķa, tam noteikti jābūt iebarojamajā barībā. Sākumā, kā jau ierasts, pirmie pieteicās plaukstas lieluma pličuki. Tie ņēmās stundas divas, un jau sāka likties, ka šoreiz atkal būšu atbraucis par agru. Taču pienāca tāds moments, kad pēc kārtējā piecirtiena mana 0,14 milimetru pavadiņa izturēja tikai pāris sekunžu. Tas jau kļuva interesanti. Ātri pārsēju 0,16 milimetru pavadiņu un 12. numura āķīti nomainīju pret 10. numuru. Uzspraudu sešus baltos un pārīti kustīgu lapu slieciņu. Ilgi nebija jāgaida, kad pieteicās pirmais pusotrinieks. Pēc brīža vēl viens. Tad sanāca neliela problēma, jo kārtējais breksis iespruka kaut kādā zemūdens šķērslī. Jūtu, ka galā zivs ir, bet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Peldēt pakaļ nav nekādas jēgas, tāpēc nācās vien likt pīcku pār plecu un, pieturot spoli, soļot krastā, un gaidīt tik pazīstamo sprakšķi, kad pārplīst aukla. Nu nekas, toties pārliecinājos, ka «Cralusso» auklas ir labas kvalitātes un šur tur var izmantot arī tievākus pavedienus.
Kā jau Daugavā starp spēkstacijām ierasts, drīzumā apstājās straume, un parasti šādās situācijās beidzas arī cope. Tā kā nav zināms, kad kāds no «hesiem» atvērs vai aizvērs slūžas, kravāju mantas un devos atceļā, bet aptuveni 12 kilogrami brekšu «soļoja» man līdzi. Sezona atklāta arī uz šo zivi.
Sapalu aprises
Jūrā ķerot vējenes, iznāca sastapties ar sen pazīstamu copmani, kam ļoti iecienīta ir Aiviekste. Arī šogad viņš jau pamanījies ar laiviņu uzbraukt līdz Aiviekstes HES, tad laidies lejā līdz pat upes grīvai Daugavā. Pa divām dienām ticis pie vairākiem atļautā izmēra samiņiem. Pārsteigums bijis, ka izcēlis arī vēdzeli, kurai jau sen kā būtu jābūt palīdušai zem kāda akmens vai siekstas, lai liktos vasaras dusā. Bet, pats galvenais, ar ko bijis ļoti apmierināts, – izteikti aktīvi darbojušies sapali. Lielākajam – 2,2 kilogrami, bet ap kilogramu smagi eksemplāri bijuši vismaz 20. Patrāpījušies arī pāris ālanti, bet breksis, kas parasti šajā upē ir lielā daudzumā, kaut kā buksējis.
Aptuveni tā šoreiz, bet, ja ir iespējas, tuvākajā nedēļā aizbrauciet uz vēja zivīm, jo tas ir patiess gandarījums. Man līdzi bija cilvēks, kas makšķerējis visu savu mūžu, tagad viņam ir 56 gadi, un viņš bija tādā «starā» no piedzīvotā, ka visu ceļa gabalu no Akmens raga līdz Ogrei par vējenēm vien runāja… Vēl tikai piebildīšu, ka uz pludiņmakšķeres āķa likām krevetes, bet spiningam izmantojām vieglus šūpiņus līdz astoņiem gramiem.
Lai jums ne asakas! ◆
