Pirmajā decembrī, kad Saeima pieņēma 2000. gada budžetu, skolotāji streikoja. Streikam pievienojās arī pedagogi Kalnciema vidusskolā.
Pirmajā decembrī, kad Saeima pieņēma 2000. gada budžetu, skolotāji streikoja. Streikam pievienojās arī pedagogi Kalnciema vidusskolā. Šajā dienā, kopīgi apspriežot problēmas, formulējām dažus jautājumus, kas, mūsuprāt, sen vairs neskar tikai pedagogus vien.
Par ko tad cīnāmies?
Sabiedrības attieksme pret streiku nebija viennozīmīga. Daudzi, izprotot situāciju izglītības laukā, streikotājus atbalstīja. Daudzi bija sašutuši – kā gan skolotāji, kam jārūpējas par jauniešu gara augsmi, var tik zemu nolaisties un cīnīties par materiāliem labumiem! Daudzi izlikās, ka viņus tas neskar. Kopīgo nostāju varētu raksturot šādi: tā ir stipri vienaldzīga.
Tas liecina par neinformētību un neizpratni, arī nevēlēšanos iedziļināties problēmās, kuras pretstatā vēl daudzu izdzīvošanas cīņai neskar cilvēkus visjutīgāk un tieši pašreiz.
Par ko tad patiesībā mēs, skolotāji, cīnāmies? Par savu algu? Jā, arī par to. Bet skolotāju darba un arī šo aktivitāšu mērķis ir viens – jaunās paaudzes kvalitatīva izglītība. Un pedagogu alga ir viens no šīs kvalitātes nodrošinājuma pamatnosacījumiem.
Mana bērna profesija – skolotājs?
Sākoties pārmaiņām ekonomikā, daudzi skolotāji atrada labi atalgotas darbavietas firmās. Katram ir tiesības izvēlēties labāko. Kāpēc strādāt skolā un saņemt 77 latus «uz papīra», ja var nopelnīt divtik?
Izdevīgāko darba variantu izvēlas arī jaunie augstskolu absolventi. Nebūtu godīgi viņiem kaut ko pārmest. Diezin vai atradīsies daudz vecāku, kas piekristu no daudz kā atteikties, lai viņu bērns piecus gadus varētu studēt un pēc tam strādātu skolā, saņemot 54 latus mēnesī. Un tā skolās palikušie ir spiesti strādāt pat divas slodzes, lai visās klasēs nodrošinātu mācību standartu prasību izpildi.
Ko nozīmē skolotāja slodze?
Skolotāja slodze – tas nav tikai novadīt nedēļā 21 mācību stundu. Tas nozīmē arī sagatavoties 21 mācību stundai! Lai kvalitatīvi to izdarītu – sameklētu nepieciešamos informatīvos materiālus, sagādātu (nereti savām rokām izgatavotu) uzskates līdzekļus, uzdevumus, izlabotu iepriekšējās stundas skolēnu darbus –, ir nepieciešams vēl divtik ilgāks laiks. Lai skolotājs varētu patiešām tāds būt šā vārda plašākajā nozīmē, viņam ir nepārtraukti jāpapildina savas zināšanas specialitātē, jābūt informētam par visu jaunāko, kas notiek pasaulē un Latvijā, jāpiedalās kultūras dzīves aktivitātēs. Tam visam ir nepieciešams laiks un nauda.
Bet skolotājam šodien ir tā: ir laiks – nav naudas (strādājot vienu slodzi) vai arī ir nauda – nav laika (strādājot divas slodzes).
29 pedagogi – 45 vietā!
Kalnciema vidusskolā atbilstoši klašu un skolēnu skaitam būtu jāstrādā 45 pedagogiem. Vasarā no skolas aizgāja septiņi (!) skolotāji. Ar lielām pūlēm izdevies atrast citus, un šodien skolā notiek visas mācību plānā paredzētās stundas, bet ir tikai 29 pedagogi. Jaunajiem cilvēkiem, kas būtu gatavi strādāt skolā, ne vienmēr jau ir augstākā pedagoģiskā izglītība, viņiem vēl jāstudē un jāmaksā studiju maksa. Bet no kā, ja alga ir tikai 39,25 lati «uz rokas»? Lauku pamatskolās, kurās nav paralēlo klašu, stundu skaits priekšmetā ir neliels un skolotājam jāmāca vairāki priekšmeti. Tas prasa vēl vairāk laika un darba, lai mācītu priekšmetu, kam skolotājs nav gatavojies augstskolā. Un pedagogi no skolām turpina aiziet. Nav vairs reta parādība, ka kāds mācību priekšmets vispār netiek pasniegts, ka skolā strādā cilvēki bez augstākās izglītības.
Izmaiņas Pensiju likumā no skolas aizraidīs pensionētos pedagogus, kas turpināja strādāt ar nelielu slodzi. Bet jaunie vietā nenāk! Rezultātā skolēni neiegūs izglītību, kāda būs nepieciešama, lai spētu konkurēt Eiropas darba tirgū (bet mēs taču dodamies tieši uz turieni). Un vecāki būs spiesti maksāt par privātstundām un kursiem vai arī skolas naudu, lai nodrošinātu saviem bērniem kvalitatīvu izglītību. Maksās papildus jau nodokļos samaksātajam. Bet vai visiem būs ko maksāt?
Pedagogu algas – vien pašu problēma?
Ar šo streiku mēs centāmies pievērst sabiedrības uzmanību ne tikai izglītībai. Jau esam pieraduši, ka pirms vēlēšanām tiekam aplaimoti ar visjaukākajiem solījumiem. Tagad izrādās, ka ir pat «negodīgi» prasīt šo solījumu izpildi. Kad jaunā valdība cīnījās par varu, Izglītības likums jau vairāk nekā pusgadu bija pieņemts un
53. pants nebija noslēpums. Liela daļa no tiem, kas 6. Saeimā balsoja «par», sēž deputātu krēslos arī tagad. Vēl augustā izglītības ministre solīja 130 latu algu, ja ne no 1. janvāra, tad no 1. septembra gan, radot cerības skolotājos. Šodien mums saka: saprotiet – naudas nav. Mēs saprotam. Saprotam, ka, tiecoties pēc varas, jābūt skaidrībai, kā dotos solījumus (likumus) izpildīt.
Pienācis laiks arī mums, skolotājiem, apzināties, ka mācām un audzinām ne tikai skolēnus, bet arī nākamos politiķus. Un tāpēc padomāsim – vai tiešām izglītības darbinieku algas ir tikai pašu pedagogu problēma?
