Ne jau Darba likums vai likums «Par pašvaldībām», kā to tagad apgalvo Ozolnieku vadība, bija iegansts Jāņa Kažotnieka atstādināšanai no izpilddirektora amata. Viņš uzdrīkstējās kandidēt vēlēšanās, turklāt, kļuvis par deputātu, nolēma būt arī daudzu pašvaldības darboņu iemīļotā mēra konkurents. Tas laikam gan bija pēdējais piliens ilgmūžīgā Ozolnieku vadītāja pacietības mērā. Iepriekš tik piesardzīgais Māris Ainārs, kurš daudzu uzticību iemantojis tieši ar savu lēmumu ilgu apdomāšanu, šoreiz uz karstām pēdām nolēma tikt vaļā no «nekaunīgā» cilvēka. Mirklī pazuda zaļzemniekiem tik raksturīgā viltīgā un klusā darbošanās, kas tos allaž sargājusi no tautas dusmām. Pie malas likumu ievērošanu un lietu loģisku secību, nosprieda M.Ainārs ar domubiedriem, vispirms steigā ieceļot jauno izpilddirektoru un esošo atbrīvojot tikai pēc pāris nedēļām. Tagad tiesu instances cita pēc citas nospriež, ka Ozolnieku Dome J.Kažotnieku atbrīvojusi nelikumīgi. Ja Dome beigs spītēties un nepārsūdzēs pēdējo spriedumu, tai savā budžetā nāksies meklēt ap 12 tūkstošiem latu, ko samaksāt J.Kažotniekam, turklāt pamatīgus izdevumus radījusi pati tiesāšanās un papildu jurista algošana.Par Ozolnieku vadības varaskāres upuriem nu kļuvuši novada iedzīvotāji, kas ar saviem nodokļiem M.Aināram būs uzsaukuši iespēju nesekmīgi cīnīties pret J.Kažotnieku. Taču, manuprāt, šoreiz atbildība jāuzņemas pašiem ziepju vārītājiem. Par J.Kažotnieka padzīšanu balsoja 13 deputātu: Māris Ainārs un viņam paklausīgie Jānis Vīgants, Guntis Rozītis, Dina Štelmahere, Maruta Seržāne, Ilgvars Lecis, Zeltīte Skrabe, Anita Bībere, Sandris Miļūns, Rolands Baranovskis, Rasma Skruļa, Gundars Liepa un Lolita Meinharde. Kā gan citādi pārliecināt, ka pašvaldība nav viņu kabatas kantoris un vieta personisku cīņu kārtošanai.
