Trešdien sabiedrība par atklātību «Delna» publiskoja starpziņojumu par pētījumu «Informācijas pieejamība valsts un pašvaldību iestādēs».
Trešdien sabiedrība par atklātību «Delna» publiskoja starpziņojumu par pētījumu «Informācijas pieejamība valsts un pašvaldību iestādēs». Salīdzinot tā un iepriekšējo – no 1999. līdz 2001 gadam veikto – pētījumu rezultātus, izrādās, ka informācijas pieejamība, precīzāk, nepieejamība, kļuvusi vēl aktuālāka.
«Delnas» pārstāve Diāna Kurpniece pat paudusi viedokli, ka «iestādes palikušas bezkaunīgākas», bet informācijas saņemšanas process amatpersonu neadekvātās rīcības dēļ pielīdzināms cīņai ar vējdzirnavām. Par to liecina kaut vai tas, ka tikai nedaudz vairāk par pusi no 300 aptaujātajām institūcijām atsaucās uz informācijas pieprasījumiem. Zīmīgi, ka «Delnas» pētniekiem bijis jāsastopas pat ar cinisku, rupju un ignorējošu attieksmi, kas kopumā norāda uz valsts pārvaldes kultūras līmeni. Pētījuma rezultāti apliecinājuši, ka vislielākās problēmas ar informācijas sniegšanu ir tiesībsargājošajām institūcijām, skolām, bibliotēkām un slimnīcām.
Šie secinājumi liek domāt, ka iepriekš slavētais Informācijas atklātības likums būtībā savas funkcijas nepilda un valsts pārvaldes iestādēs vēl joprojām valda zināma anarhija, šķirojot sakarīgos informācijas pieprasījumus un nesakarīgos. Jāatzīst, ka tagad patiešām valsts pārvaldes institūcijas gan informatīvās kapacitātes, gan citu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ bieži vien izvairās sniegt pieprasītās ziņas. Daļa atbildības, protams, mums būtu jāuzņemas pašiem, atbildot uz jautājumu, cik uzstājīgi esam izmantojuši savas likumīgās tiesības saņemt nepieciešamo informāciju. Šajā ziņā patiešām arvien vairāk jāizmanto sabiedriskā spiediena metode, jo vienreiz, atsakoties iesniegt sūdzību par atteikumu dot informāciju, riskējam sastapties ar līdzīgu attieksmi arī katrā nākamajā reizē. Taču jāatzīst arī tas, ka ar pilsonisko aktivitāti vien nepietiks, jo neskaidro likumu vai atsevišķu normu trūkuma dēļ ierēdņiem un citām amatpersonām ir pārāk plašas iespējas brīvi interpretēt pieprasītās informācijas statusu, kaut vai norādot, ka minētajai informācijai ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss. Ir pat gadījumi, kad amatpersonas aizbildinās ar neesošām likumdošanas normām, piemēram, Valsts kontrolē (VK) parasti norāda, ka atbilstoši likumam «Par valsts kontroli» informāciju var sniegt tikai iestādes vadītājs. Iepazīstoties ar šo likumu, izrādās, ka šādas normas nav. Tādēļ pavisam noteikti nevaram paļauties arī uz amatpersonu godaprātu, jo šajā gadījumā R.Černajs kā VK kungs un pavēlnieks uzurpējis tiesības vienpersoniski sniegt informāciju, vienlaikus šo faktu pasludinot par nerakstītu likumu. Savukārt padotajiem šajā situācijā jāizdomā dažādas atrunas, kādēļ viņi nedrīkst ziņas sniegt.
Uzskatāmi valsts pārvaldes iestāžu attieksmi pret informācijas pieejamību demonstrējusi arī Jelgavas Dome – aizbildinoties ar likumu «Par personu datu aizsardzību», pasludināja par slēgtām Sociālo lietu komitejas sēdes. Šo jautājumu varēja risināt arī citādi, kaut vai klātesošajiem lūdzot parakstīties par informācijas neizpaušanu. Šādi gadījumi liecina, ka demokrātiskas un atklātas valsts pārvaldes principi pie mums vēl ir tāls sapnis.
Tādēļ, ņemot vērā «Delnas» pētījuma rezultātus un praktiskus novērojumus, būtu pēdējais laiks aktualizēt nepieciešamību grozīt Informācijas atklātības likumu, kas savas iespējas sakārtot informācijas apriti starp valsts pārvaldes iestādēm un sabiedrību ir izsmēlis. Viens no būtiskākajiem šā likuma mīnusiem ir kontroles institūcijas trūkums, jo, ja informācijas pieprasījums tiek atteikts, nav skaidrs, pie kā vērsties. Turklāt nepieciešams precīzāk definēt informācijas statusu, jo pašlaik tas tiek noteikts atbilstoši katra informācijas turētāja izpratnei. Likums nesniedz arī atbildi uz jautājumu, kas tad īsti valsts pārvaldes iestādēs ir informācijas turētājs. Tās, protams, ir tikai dažas šā likuma nepilnības, taču kopumā būtu nepieciešama plašāka diskusija par katru gadījumu un priekšlikumu, kuros noteikti vajadzētu ieklausīties arī valdībai, jo tās darba efektivitāte lielā mērā būs atkarīga tieši no pārvaldes aparāta attieksmes pret nodokļu maksātājiem. Būtu arī nepieciešams padomāt par sen solītā ombudsmena nepieciešamību, jo šāda institūcija vismaz daļēji disciplinētu amatpersonas. Turklāt beidzot arī būtu skaidrs, kam sūdzēties par tādām pašpietiekamām iestādēm kā Valsts kontrole.
