Varētu turpināt slaveno teicienu un teikt, ka tas ir pret mums.
Varētu turpināt slaveno teicienu un teikt, ka tas ir pret mums. Vai vienmēr tas atbilst patiesībai? Otrdien Latvijas politiķi un diplomāti tika nostādīti nopietnas ārpolitiskas dilemmas priekšā – ASV apturēja militārās palīdzības sniegšanu Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un vēl trijām NATO kandidātvalstīm, kā arī Kolumbijai, jo tās nav noslēgušas divpusēju vienošanos par ASV pilsoņu un militārpersonu neizdošanu Starptautiskajai krimināltiesai (SKT).
SKT izveidoja šā gada pavasarī, jo līdz šim ierastā kārtība, ka katra valsts pati tiesāja savus pilsoņus par starptautiskiem noziegumiem, izrādījās neefektīva, jo īpaši, kad tika tiesātas augsta ranga amatpersonas vai noziegumu un noziedznieku skaits bija ārkārtīgi liels. Ar 1998. gada līgumu izveidotās tiesas kompetencē turpmāk būs izskatīt lietas, kas saistītas ar līgumvalstu pilsoņu vai to teritorijā pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un genocīdu. Tiesas darbība nebūs ierobežota noteiktā teritorijā un laika posmā. Līgumu par Starptautiskās krimināltiesas izveidošanu pašreiz ratificējušas 90 valstis, tostarp arī Latvija. Kopš tās izveidošanas pirmsākumiem ASV ir atteikušās pievienoties SKT un centušās noslēgt divpusējus līgumus par imunitāti pret SKT vajāšanu ar valstīm, kas slēgušas līgumu par šīs tiesas izveidošanu. Amerikāņi to pamatoja ar bažām, ka pret ASV karavīriem ārvalstīs var tikt izvirzītas politiski motivētas apsūdzības kara noziegumos un būtiskos cilvēktiesību pārkāpumos. Īpaši aktuāli tas ir kļuvis pēc viņu karavīru iesaistīšanās starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos un kara konfliktos (Irāka). Pagaidām Ārlietu ministrija situāciju nekomentē, tomēr faktu interesantu dara tas, ka vēl pavasarī mūsu diplomāti visai asi noliedza ziņas par ASV spiedienu parakstīt divpusēju līgumu. Tajā pašā laikā viņi apliecināja, ka Latvija ir gatava šādam divpusējam līgumam. Pagājušajā nedēļā pēc ilgām pārdomām Latvija nolēma pagaidām neslēgt divpusēju līgumu ar ASV par imunitātes piešķiršanu pret SKT, to pamatojot ar ES ieturētajām vadlīnijām. Būtībā ES un NATO kandidātvalstis bija nostādītas sarežģītā situācijā, jo vienlaikus būt labai gan vieniem, gan otriem šajā gadījumā Latvijai nav izdevies. Dažas kandidātvalstis ir izvēlējušās divpusējo līgumu slēgšanas taktiku, bet starp tām nav Baltijas valstu. Sekas mēs redzam. Turklāt šis ASV līgumu manevrs ir bijis iemesls nopietnam strīdam arī starp ES valstīm un tām kandidātvalstīm, kuras izteica vēlēšanos parakstīt divpusējas vienošanās. Acīmredzot taktika būt izpalīdzīgiem visiem un vienmēr šoreiz nav attaisnojusies. Ticamākais, ka mūsu ārpolitikas veidotāji bija cerējuši uz ASV dividendēm, atbalstot karā pret Irāku, par ko liecināja gan diplomātu, gan ārpolitikas ekspertu paustais viedoklis.
Šoreiz situācija ir tāda, ka izpatikt Briselei un Vašingtonai vienlaikus nav iespējams, jo vairums ES dalībvalstu attiecībā pret ASV izraisīto karu ieņem citu pozīciju. Ja kara atbalsta jautājumam pieiet no pragmatiska redzes viedokļa, tas attaisnotos vienīgi gadījumā, ja mūsu firmas gūst iespēju piedalīties pēckara Irākas atjaunošanā nevis ar pāris miljonu vērtiem kontraktiem, bet ar krietni vien būtiskākiem. Šoreiz jāizsver, vai četru miljonu lielais ASV militārais atbalsts Latvijai būs to finanšu iespēju vērts, kuras piedāvā ES ekonomiskais un politiskais potenciāls. Turklāt var arī teikt, ka atrašanos NATO Latvija jau ir nodrošinājusi.
