Par dienestu armijā dzirdēti divi dominējošie viedokļi: vieni ir pārliecināti, ka tikai armija jaunieti padara par īstu vīrieti, otri uzskata, ka tur drīzāk tiek apdraudēta puišu dzīvība.
Par dienestu armijā dzirdēti divi dominējošie viedokļi: vieni ir pārliecināti, ka tikai armija jaunieti padara par īstu vīrieti, otri uzskata, ka tur drīzāk tiek apdraudēta puišu dzīvība. Pēdējā viedokļa dēļ ne mazums jauniešu izvairās dienēt. Taču ir arī izņēmumi. Oskars Miķelsons no armijas atgriezās novembrī un labprāt dalījās savā pieredzē.
Jūras vilinājums
Uz kara komisariātu devos brīvprātīgi. Nezinu, kāpēc. Pirmkārt, mani vadīja interese, otrkārt, vēlējos savā dzīvē kaut kādas pārmaiņas. Tā kā aizgāju brīvprātīgi, man ļāva izvēlēties, kur dienēt. Mani vilināja Jūras spēki. Domāju, ka dienests tajos būs kaut kas neparasts un atšķirīgs.
Tā braucu uz Liepāju. Ar automašīnu mūs, jauniesauktos, ieveda pa vārtiem. Vienu mirkli man bija vēlēšanās griezties atpakaļ, jo nezināju, kas aiz tiem gaida. Iebraucām samērā vēlu vakarā, vēlreiz izgājām medicīnisko pārbaudi un devāmies gulēt. Pirmais iespaids bija labs – visapkārt tīrs un kārtīgs. Pazīstams puisis mani iekārtoja labā guļvietā.
Nākamajā rītā sešos atskanēja zvans, kas liecināja, ka jāceļas. Jaunajiem vēl nebija izdalītas formas, tādēļ rīta rosmi pildījām privātā apģērbā. Patīkami tas nebija – kājās melnas uzvalka bikses, ar kurām Jelgavā apmeklēju dejas, un tagad – jāvingro. Vēlāk saņēmām gan darba formu zaļgani brūnā krāsā, gan raibo lauka formu.
Viena no pavēlēm – «lidot»
Pamazām dienas iegāja ritmā. Pirmos mēnešos ilgas pēc mājām bija ļoti stipras, vēlāk jau vairs ne. Grūtāk bija pierast pie «atsauces» vai «lidošanas» – ejot gulēt, 45 sekunžu laikā vajadzēja noģērbties, salocīt drēbes, nolikt zābakus pie strīpas un ielīst gultā zem segas. Tāds pats temps -no rīta. Rītos tika dota vēl minūte, lai varētu zābakus aizšņorēt un nostāties ierindā. Ja laikā to nevarēja izpildīt, vajadzēja «pumpēties».
Pirmos divus trīs mēnešus atrados mācību centrā, kur sapratu, kas tas ir – dienēt armijā. Iemācījos pildīt pavēles. Faktiski armija jau ir vistīrākā pavēļu pildīšana. Pēc tam mūs izdalīja pa daļām. Pavisam tās ir četras: mācību daļa, Dienvidu rajona daļa, Centra rajona daļa, kas atrodas Rīgā, Bolderājā, un Ventspils daļa. Es nokļuvu Dienvidu rajona daļā. Tur mani nosūtīja sargāt mīnu noliktavu. Tas man patika, staigāju ar automātu un skatījos, vai viss ir kārtībā. Galvenais, nedrīkstēja gulēt, bet šad tad jau iznāca nosnausties. Tā es mīnas sargāju kādus sešus septiņus mēnešus.
Spīdzināšana
Armijā kā jau armijā. «Pārbaudījumi», ko uzliek «vecie», katrā daļā ir citādi. Nevarētu teikt, ka mums tie bija pārāk nežēlīgi. Viens no izplatītākajiem – «elektriskais krēsls»: kājas jāsaliec 90 grādu lenķī, rokas jāizstiepj uz priekšu un tad tā jātup, kamēr var izturēt. Vēl varēja likt taisīt «avganku»: rokas jāuzliek uz vaigiem, elkoņi atvirzīti viens no otra, kājas sakrustotas. Šādā stāvoklī jānoguļas uz vēdera, bet tā, lai tikai elkoņi un kājas būtu pie zemes, vēders tai nedrīkstēja pieskarties. Ja pa krūtīm sit ar dūri, tas saucas «finieris». Vēl pie vecāko uzliktajām «pārbaudēm» pieder visparastākā «pumpēšanās». Jaunākos šādi spīdzināja «dembelis». Tie bija tie armijnieki, kam līdz mājās iešanai bija atlikušas 100 dienas. Tā kā arī man pienāca tāds laiks, dabūju jauniņos mazliet pārmācīt. Tā taču nevar – mani spīdzinās un es – neko?
«Savdabīgi» mācību centrā saņēmām vēstules no mājām. Grupas komandieris to atnesa, noplēsa stūrīti, vēstuli piepūta ar gaisu, plēsuma vietu aizlocīja un tad to pārsita uz adresāta spranda.
Ja komandieris atklāja, ka esi iepriekšējā dienā lietojis alkoholu, vajadzēja uzvilkt «ķīmisko komplektu», t.i., gumijas tērpu, kas nelaiž cauri gaisu, uzlikt galvā gāzmasku un trīs stundas skriet pa daļas teritoriju.
Par lielākiem pārkāpumiem mūs sodīja augstākstāvošas personas. Tad bija jāsēž «gubā». Tā ir telpa ar restotiem logiem un lāvu. Tas varbūt bija mīnuss, bet ēst gan tur deva labi – es pat uzbarojos. «Gubā» sēdēju divas reizes: uz septiņām dienām par to, ka vienam «uztaisīju» smadzeņu satricinājumu, un otrreiz uz 25 dienām par to, ka uz mani gūlās aizdomas par krūškurvja salaušanu.
Armija daudzko iemāca
Par armiju ir tāds teiciens: «Kas nav izjutis zābaku smagumu, nezina čībiņu vieglumu.» Uzskatu, ka jebkuram vīrietim ir jāizdien savs laiks armijā. Tas daudz ko iemāca. Daži pat pirms tam nav automātu rokās turējuši. Dienot armijā, es braucu ar kuģi uz Vāciju – biju taču Jūras spēkos, stāvēju godasardzē un sagaidīju augstus viesus, to starpā pat mūsu prezidentu. Uzņēmos arī Vācijas, Francijas un Latvijas kopuzņēmuma filmā «Kurpe».
Man patika. Beigās nemaz negribējās braukt mājās: iegūti savi draugi, iepazīta pilsēta, žēl to visu atkal pamest.
Redakcijas piebilde. Varbūt kādreiz tomēr pienāks laiks, kad tas «vecais» nepārmācīs to jauniņo? Atceroties laiku, kad «pārbaudījumus» izcietis pats. Kādam taču ir jālauž tā kārtība. Vai varbūt armija ir vieta, kur smadzeņu satricinājums un krūškurvja salaušana ir pati par sevi saprotama lieta? Vai tas pieder pie vīrišķības skolas?
Lūdzu rakstiet mums un izsakiet savu viedokli par dzīvi armijā.
