Pabūt ārzemēs! Vēl nav pagājuši desmit gadi, kad tas likās fantastiski, bet nereāli tik daudziem.
Pabūt ārzemēs! Vēl nav pagājuši desmit gadi, kad tas likās fantastiski, bet nereāli tik daudziem. Nu dzelzs priekškars ir vaļā – ja vien ir nauda un kaut minimālas valodas zināšanas, brauc, kur gribi! Vari dārgāk vai lētāk ceļot, vari braukt mācīties un arī strādāt. Ar to strādāšanu ir tā, kā ir – kurā valstī gan vajadzīgs liekais darbaspēks. Turklāt radušās dažādas firmas, kas legālāk vai nelegālāk cenšas rast iespējas strādāt aiz robežas. Ir arī tādas, kas aicina darbā aukles un mājsaimnieces, bet izrādās, ka darbavieta ir apšaubāms naktsklubs.
Iespēja – studentu organizācijas
Rast iespējas strādāt vai, precīzāk sakot, praktizēties ārzemēs ietilpst arī dažādu studentu organizāciju mērķos. Tiek dibināti kontakti un veidotas braucienu programmas, kuras izmanto aizvien vairāk studentu, jo saprot, ka tā ir izdevība ne tikai šo to nopelnīt, bet arī apskatīt zemi, gūt jaunus iespaidus un draugus. Visi gribētāji netiek – jāiztur tās valodas zināšanu pārbaude, kuru saprot valstī, kurā nolemts strādāt, tiek ņemti vērā arī citi kritēriji.
Lauksaimniecību studējošo jauniešu vidū visdrošākie un populārākie ceļi, kā izbraukt un strādāt, ir trīs. Tos pārstāv Lauksaimniecības universitātes ārlietu daļa, Starptautiskā lauksaimniecības studentu asociācija (IAAS) un Jauno zemnieku klubs.
Universitātes ārlietu daļa studentiem prakses vietas piedāvā jau kopš 1991. gada. Patlaban apmēram 175 studenti var izvēlēties piecas valstis – Vāciju, Austriju, Dāniju, ASV un Lielbritāniju. Darbi – zemnieku saimniecībās, lielsaimniecībās, fermās, ražas novākšanā un mežsaimniecībās. Aptuvenais ilgums – no trim mēnešiem līdz pusotram gadam.
IAAS papildus tam, ka rīko studentiem starptautiskas sanāksmes un seminārus un cenšas radīt iespēju studentiem apmainīties idejām visās lauksaimnieciskās izglītības un prakses nozarēs, katru gadu aptuveni 40 studentiem piedāvā lauksaimniecības prakses vietas ārzemēs.
Praktizēties nedaudz plašākam lokam dod iespēju Jauno zemnieku klubs, jo studentiem var pievienoties arī jaunie zemnieki un vispār lauku jaunieši, kas ieguvuši ar lauksaimniecību saistītu izglītību. Vienīgais nosacījums – jākļūst kluba biedram, bet klubs sadarbojas arī ar Lauksaimniecības universitāti un Lauksaimniecības konsultācijas dienestu. Jauno zemnieku klubs praktizēties Eiropā, Skandināvijā un ASV piedāvā kopš 1991. gada. Tur bijušo skaits jau tuvojas tūkstotim. Piedāvātie darbi parasti ir sezonāli, un katrs var izvēlēties to praksi, kurā specializējies.
Lai stāsta aculiecinieki!
Anda Žeikara stāsts
Pirmais brauciens – uz Vāciju – bija pārsvarā mācību brauciens, bet arī ar iespēju praktizēties. Ļoti patīkami, ka mājās mani pabikstīja, lai braucu un nenobīstos. Vācijā biju gadu. Šajā laikā paspēju novērtēt turienes mācību metodes. Vēlāk biju arī Norvēģijā.
Pozitīvais prakses braucienos ir tas, ka vari izsprukt ārpus mūsu valsts un apskatīties, kā cilvēki dzīvo citur. Negatīvais – tev jāsaprot, ka tur vairāk vai mazāk skatīsies uz tevi kā uz melnstrādnieku no Austrumeiropas. Tāpat kā pie mums ir dažādi cilvēki, tā ir arī tur.
Vienu daļu prakses laika pavadīju, dzīvojot ģimenēs, bet, kad mācījos, mums maksāja stipendiju un mēs īrējām istabiņu. Tā bija patstāvība, un man tā patika labāk, lai arī naudas bija mazāk. Dzīvojot ģimenē, pilnībā bija jāpielāgojas tās ritmam. Bet man arī ar to paveicās. Tie bija atsaucīgi cilvēki. Bija nosacījums, ka ģimenēm, kas uzņems šos praktikantus, ir jānodrošina viņu dzīvošana.
Norvēģijā un Vācijā man izdevās būt dažāda tipa saimniecībās. Vācijā izteiktāk nodarbojas ar tipisku lauksaimniecību, Norvēģija vairāk specializējas zemeņu audzēšanā.
Praksē ārzemēs esmu darījis visus lauku darbus – gan strādājis ar traktoru, gan palīdzējis remontēt mājas. Kopā ar saimniekiem apmeklēju arī seminārus par lauksaimniecību. Saimnieki man kā praktikantam deva izmēģināt dažādus darbus.
Izklaides iespējas bija atkarīgas no drosmes iziet sabiedrībā. Kad dzīvoju pie zemniekiem, viņi man parādīja apkārtni, apmeklējām muzejus. Kad saņēmu stipendiju, paši organizējāmies un braucām.
Vienmēr pastāv risks izbraukt uz kādu valsti, jo nezini, pie kādiem saimniekiem nokļūsi. Man ir stāstījuši par cilvēkiem, kas nokļuvuši pie saimniekiem – izmantotājiem. Ar to ir jārēķinās.
Sevišķi mācību laikā ieguvu daudz draugu. Mācījos kopā ar studentiem no Austrumeiropas, arī pašas Vācijas. Bijām vairāki no Latvijas un Igaunijas. Centāmies būt kopā.
No šiem braucieniem visvairāk atcerēšos dabu, cilvēku savstarpējo attiecību kultūru. Piemēram, Norvēģijā cilvēki ir ļoti laipni un mierīgi, nevis agresīvi un dzīves nomākti – kā pie mums. Pie mums uz svešiniekiem raugās ar aizdomām, bet tur, it sevišķi mazajos ciematiņos, uzsmaida un cenšas pateikt kādu labu vārdu.
Iesaku visiem, kas baidās un nav braukuši, pamēģināt – vismaz vienreiz mūžā aizbraukt šādā veidā. Varbūt vēlāk būs lielākas iespējas braukt kā tūristiem. Lauku jauniešiem šie prakses braucieni par 180 grādiem var mainīt saimniekošanas uzskatus – viņi var ieraudzīt kaut ko tādu, kas liek sarosīties. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas domā citādi.
Arņa Razminoviča stāsts
Esmu bijis, strādājis un mācījies trijās valstīs. Pirmā zeme bija Dānija, kur biju pusgadu un strādāju lauksaimniecībā. Anglijā četrus mēnešus lasīju zemenes. Vācijā vairāk iznāca mācīties un apmainīties pieredzē.
Visvairāk palikusi atmiņā zemeņu lasīšana Anglijā, jo izdevās iepazīties ar citu valstu studentiem no visas Austrumeiropas, arī no Austrālijas un pašas Anglijas. Strādājām kopā arī ar vietējiem, kas gan nebija tie izcilākie – viņi pīpēja «zālīti», bet bija interesanti iepazīt viņu domāšanas un runas stilu.
Neatņemamais būs ne tikai nopelnītais un iegūtie draugi, bet arī redzētās valstis – izceļoju Angliju, Skotiju. Mājupbraucot apskatīju Eiropu.
Jaukākie piedzīvojumi gan Dānijā, gan Anglijā saistās ar sestdienām un svētdienām. Saimnieks iedod mašīnu, un tu kopā ar draugiem vari apskatīt zemi un pilsētas, būt muzejos. Ir studenti, kas brauc uz ārzemēm tikai tāpēc, lai nopelnītu naudu, un palaiž garām iespēju iepazīties ar valsti.
Ir ierobežojumi, dzīvojot pie saimniekiem, – jāziež noteikta sviesta kārta, citādi «nav veselīgi». Sākumā mašīnu dod, vēlāk tā no braukšanas «kļūst veca», kuru vairs tā nevar lietot. Tas ir jāsaprot, jo uz turieni tu nebrauc kā students ar savu Es, bet kā lētais darbaspēks.
Aizbraukt un redzēt, kāda lauksaimniecība ir citās valstīs, būtu obligāta prasība katram lauksaimniecības studentam. Dzīvojot Latvijā, mēs vairāk mācāmies to, kas ir bijis, un to, kā būtu, ja būtu. Aizbraukuši tur, mēs varam redzēt, kā tas jau ir – kā lauksaimniecība virzās uz priekšu un ko cilvēki par to domā.
Mūsu valstī ir tā: ja gribam kaut ko sākt, visur vajadzīga nauda, ar izglītību vien nepietiek. Tajās valstīs pietiek ar izglītību, jo tas nozīmē, ka tev ir arī spējas. Balstoties uz izglītības dokumentu, vari paņemt aizņēmumu, strādāt un attīstīt biznesu. Pie mums ar visu izglītību vari knapi dabūt darbu un arī tad, ja ir kādi sakari. Bet, ja ir sakari, darbu var dabūt arī bez izglītības. Tas ir sāpīgi.
Sandra Pliskas stāsts
Doties praksē vienmēr ir laimes spēle. Ir tādi, kurus neinteresē braukšana strādāt, ir tādi, kas baidās, dažus nelaiž vecāki vai dzīvesbiedri, bet aizbraukt gandrīz vienmēr ir vērts.
Prakses un paņemto akadēmisko gadu dēļ iznācis studēt septiņus gadus. Šajos gados vasarā Latvijā esmu bijis tikai reizi. Latvija asociējas ar rudeni, ziemu, pavasari un drēgnumu.
Mana pirmā prakses vieta bija Dānija, kur arī nedaudz mācījos lauksaimniecības skolā. Šajā laikā iepazinu Dāniju labāk, nekā pazīstu Latviju. Vācijā biju gadu un Norvēģijā – četrus mēnešus. Tur lasīju zemenes un strādāju zirgkopībā.
Prakses laikā Dānijā un Vācijā dzīvoju ģimenēs. Darījām visu – strādājām un atpūtāmies kopā plus man vēl deva kabatas naudu. Dzirdēti arī dažādi starpgadījumi, kas bijuši ar saimniekiem, bet man tādus bija iespējams atrisināt normālā veidā. Darbojās lauksaimniecības konsultāciju centrs, uz kurieni vai nu pats, vai saimnieks varēja zvanīt un visu nokārtot. Varētu teikt – puse attiecību jāveido pašam, puse – saimniekam. Tava puse ir tikai tavās rokās.
Sākumā bija grūti ieskaidrot, ka esi no Latvijas, domāja, ka esmu krievs – prasīja, kāpēc neaudzēju bārdu un kāpēc mani nesauc par Ivanu. Dānijā biju laikā, kad Padomijā risinājās augusta «pučs». Man piedāvāja politisko patvērumu un prasīja, vai es netaisos braukt uz Latviju karot, bet viss nokārtojās pārāk ātri.
Ļoti negatīvi ir tas, kad tu aizbrauc no šejienes uz ilgu laiku un pārtrūkst vecās attiecības. Tas ir tāpat kā ar armiju – atgriezies un vari meklēt jaunu draudzeni, jo tavējā jau apprecējusies.
Strādāju dažāda lieluma saimniecībās. Tehnika viņiem ir brīnišķīga. Par laimi vai par nelaimi, ar mūsu tehniku neesmu strādājis. Reiz, iekāpjot mūsu traktorā, sasitu galvu – ar to arī pietika. Tur tehnika ir radīta darbam. Dānijā dabūjām strādāt ar traktoriem, kas saņemti tikko no rūpnīcas – domāju, ka lidmašīnu kabīnes nav tik ērtas, cik šo traktoru kabīnes. Arot Vācijas traktoros varēja lasīt grāmatu, jo traktors visu darīja pats – tikai apgriezies vagas galā.
Neaizmirstamas ir atpūtas iespējas un redzētais. Norvēģijā trīs dienas izbraukājām pa kalniem – tas bija neaizmirstami! Patika arī makšķerēt.
Kopā ar draugu diezgan pamatīgi izbraukājām Vāciju. Reiz bijām ar metālmeklētāju uz vietu, kur pie Berlīnes tika satriekta vācu armija. Atradām trīs nezināmus vācu zaldātus. Viena personību izdevās noskaidrot pēc identitātes žetona. Interesantas bija diskotēkas nedēļas nogalē. Biju arī tādā, kurā izklaidējās aptuveni 8000 cilvēku. Tas bija Ziemeļvācijas lielākais disko- un lāzeršovs vecā ķieģeļceplī.
Norvēģijā, «pateicoties poļiem», gadījās nopietns incidents ar vietējiem. Kaut esmu pret vardarbību, vajadzēja pamatīgi izkauties – gāja koki, stieņi un akmeņi pa gaisu. Pienāca daži un teica, ka viņiem poļi nepatīkot – ej nu ieskaidro, ka neesi polis. Viss beidzās ar policiju.
Pateicoties praksei, esmu dabūjis labu darbu – Vācijā nodarbojos ar cūkkopību un tagad strādāju Ozolniekos Lauksaimniecības konsultāciju centrā par cūkkopības speciālistu. Iesaku, ja ir iespēja, braukt praktizēties, strādāt ārzemēs, jo nezini, kad nākamreiz tas būs iespējams. Kas neriskē, tas nevinnē!
