Man kārtējo reizi ir kauns par to, kas notiek mūsu valstī. Sensācija – premjers Einārs Repše nopircis nekustamos īpašumus!
Man kārtējo reizi ir kauns par to, kas notiek mūsu valstī. Sensācija – premjers Einārs Repše nopircis nekustamos īpašumus! Tas nekas, ka nav zadzis. Tas nekas, ka nav privatizējis, aplaupot valsti. Tas nekas, ka nav noslēpis patiesās darījumu cenas. Ir ieraudzīts diega galiņš, aiz kura varbūt var izvilkt kaut ko, ko ļoti gribas izvilkt. Un nu tiek piesaukta morāle un ētika, korupcija un nepiedienīgas dāvanas, liekulība un negodīgums. Tā vien liekas, ka visskaļākie bļāvēji pašlaik ir tie, kas tiešām zaguši (kaut arī ne vienmēr šā vārda tiešā izpratnē un tomēr…), kas tiešām ir privatizējuši, aplaupot valsti, un kas savu darījumu apjomus ir rūpīgi nomaskējuši. Un nu viņiem ļoti gribas savu “baļķi” attaisnot, atrodot Repšes “skabargu”. Tas taču būtu tik saldi! Televīzijas raidījumā Sallija Benfelde pat pamanījās likt vienlīdzības zīmi starp Repšes un Šķēles darījumiem ar īpašumiem. Bravo! Tas tiešām ir demagoģijas augsts lidojums. Tad jau varēja likt vēl vienu vienlīdzības zīmi un kabināt klāt arī Laventu.
Man tā vien liekas, ka Repšes darījumu analizētājiem un ētikas piesaucējiem par ētiku īpaša priekšstata nav. Jo tad jau kāds būtu mēģinājis uzdot jautājumu arī no otras puses – cik ētiska ir šāda Repšes privāto darījumu publika ķidāšana? Jā, viņš ir premjers, tāds ir viņa darbs. Bet Repše nav svētbilde, kurai jāmirdz pār visu galvām. Viņam ir jāstrādā un arī jāspēj šajā valstī dzīvot kā normālam cilvēkam. Jo viņš ir cilvēks! Tāds pats kā mēs visi – ar divām rokām, divām kājām un vienu galvu. Arī premjeram ir sava personīgā dzīve, pat amatā esot. Mēs visi domājam par nākotni, par savu un savas ģimenes nodrošināšanu. Vai premjers lai būtu izņēmums? Tas amats nav uz mūžu. Mūsu valstī tas stāv uz ļodzīgiem pamatiem.
Ja kāds man var izskaidrot, kādu kaitējumu Latvijas valstij premjers Repše (vai varbūt pilsonis Repše) ir nodarījis, pērkot nekustamos īpašumus, es būtu ļoti uzmanīga klausītāja, jo pie labākās gribas to nespēju saskatīt. Argumenti, kas līdz šim dzirdēti, manī rada pārliecību, ka visa darbība šajā lietā ir tikai darbības imitācija. Ja mūsu parlamentāriešiem ir tik daudz brīva laika, lai dibinātu komisijas Repšes īpašumu sakarā, citiem vārdiem sakot, nodarbotos ar burbuļu pūšanu, uzdodot to par valsts interešu aizstāvību, tad man jāsaka no visas sirds: “Dievs, atpestī mūs beidzot no tādiem parlamentāriešiem!”
