Esmu nopelnījis mežsaimniecības inženiera diplomu, kam mani vajadzētu rosināt augstam un tālam lidojumam. Taču šāds rosinājums izpaliek, jo es jau trešo gadu, herbārijus vākdams un kārtodams, strādāju LLA Botānikas katedrā. Man palaikam uztic arī kādu neklātienes studentu sesiju, kad vadu nodarbības botānikā, un šis darbiņš manā sirdī modina alkas pēc pasniedzēja darba nākotnē. Arī aldziņa (74 rubļi) nerada plašas iespējas paspīdēt vienaudžu vai vecāku kolēģu pulciņos, tādēļ atsaucos uz pirmo aicinājumu un kļūstu par skolotāju to gadu Aizupes Meža tehnikumā – dziļos laukos Tukuma rajona nomalē. Tehnikumā piedzīvotais trīspadsmit gadu garumā atzīstami stiprināja manas pedagoģiskā darba iemaņas, taču vienlaikus izvirzīja arī cēlu sapni – strādāt augstskolā.Pa pedagoga kāpnēm1976. gadā šī iecere arī piepildījās; un tā es vairāk nekā trīsdesmit gadu esmu mācījis meža uzmērīšanu, aprakstīšanu un novērtēšanu, paceļoties šajā laikā pa jebkuram pedagogam nospraustajām augšupejas kāpnēm: asistents, vecākais pasniedzējs, zinātņu doktors, docents, katedras vadītājs. Mani piedzīvojumi tehnikumā nevar interesēt jelgavniekus, tādēļ turpmāk rakstīšu tikai par piedzīvoto Jelgavā pēdējos 35 gados. Es nespēju pastāstīt par katru sastapto kolēģi vai domubiedru, tādēļ mani stāsti tikai par tiem, kuri bijuši tuvi pašam un kurus varbūt atceras arī kāds lasītājs.Pirmās studentu kāzasAr viņu pirmoreiz sastapos 1959. gada vasarā, kad svinējām pirmās kāzas studiju kursā. Tā kā tās bija pirmās, tad šim notikumam vajadzēja būt sirdīs paliekošam, tādēļ visi devāmies uz lauku mājām Kursīšu pagastā Saldus rajona nostūrī.Mēs, jaunieši, kā jau iepriekš esmu teicis, bijām noskaņoti galvenokārt uz ēšanu, un to arī darījām visā nopietnībā. Kāzās starp daudzajiem lauku ļaudīm (studentu kāzas taču!) piedalījās arī trīs brāļi Klaustiņi – Jānis, mūsu kursa vecākais, Osvalds, ilggadējs Saldus mežniecības mežzinis, un Juris, Saldus vidusskolas mācību daļas vadītājs. Dejas notika lielā lauku šķūnī – ar līdz spīdumam noslaucītu grīdu, meijām apspraudītiem kaktiem un kādu lielu saslauku kaudzi vienā šķūņa stūrī. Mēs, studenti, bijām gan brangi ēduši, gan dejojuši, gan pasnauduši mūs atvedušajā autobusā un nākamajā rītā atkal mazā pulciņā devāmies izlūkot šķūņa plašumus: varbūt vēl palikusi neizdzerta kāda alus krūze un neapēsts kāds siera gabals. Pārējie kāzinieki laikam vēl gulēja, jo šķūnī ieradāmies vienīgie. Taču – kas tad tas? No kakta, kur bija saslauku kaudze, aiz meijām skanēja kāda balss: «Tev šodien jāmāca ģeometrija! Ej uz septīto klasi!» Rīkojums sekoja rīkojumam: Juris Klaustiņš tobrīd «telefoniski» bija mācību daļas vadītājs. Vēlāk viņš pamodās, nopurināja no jaunā uzvalka pelavas un atkal pārvērtās kāzu viesī.Ar Juri Klaustiņu satuvinājos vēlāk, aspirantūrā kārtojot svešvalodas eksāmenu, kur viņš man sniedza neaizmirstamu atbalstu. Tad jau Juris strādāja Lauksaimniecības akadēmijā, un mēs abi (katrs gan savā stāvā) mitām mazģimeņu kopmītnē Helmaņa ielā 2.Dzīvoja kā spartietisDzīvojot un strādājot Jelgavā, man saradās liels pulks draugu un paziņu, un viens no viņiem, mikroautobusa šoferis, reiz kādā ziemā man stāstīja: «Juris svešvalodas ieskaites kārtošanai Pārtikas tehnoloģijas fakultātes meitenes bija aizvedis uz Klīves pirti. Kamēr skuķīši mazgājās – sautējās, Juris sēdēja pie galda, «Prīmu» pīpēdams. Kad pirmā meitiņa, sārta un kūpoša, iznāca no pirts, pasniedzējs nosēdināja viņu sev līdzās un uzlika lielo roku uz sīkā celīša un jautāja: «Can I pass you anything?» (Vai varu jums ko pasniegt?). Skuķīte atvirzījās. «Excuse me, I didn’t do it on purpose,» (Piedodiet, es to nedarīju ar nolūku) pasniedzējs sastomījās.»Ieskaites pieņemšana vēlāk risinājusies ātri, taču šādu metodi nav atzinis LLA mācību prorektors un Juri Klaustiņu (vismaz uz laiku) pārcēlis darbā uz izdevniecības centru. Man Jura bija žēl, tādēļ samērā bieži nonesu viņam kādu ēdiena bļodiņu. Juris dzīvoja kā spartietis. Mazajā istabiņā (ap 18 kvadrātmetru) atradās vienmēr nesaklāta gulta, istabiņas vidū galds ar biezu avīžu kārtu, virs tām neiztrūkstoša panna ar ceptiem kartupeļiem, pa kuriem regulāri savas gaitas virzīja Klaustiņa līdzdzīvotāji – prusaki. Visi istabas kakti bija piekrauti grāmatām un avīzēm, jo Juris brīvi pārvaldīja krievu, angļu un vācu valodu un mūsu pazīšanās laikā apguva poļu valodu.Piespiestā darba maiņa laikam viņu morāli sagrāva – ne viņš ilgstoši slimoja, nekā, taču kādā dienā mani sasniedza ziņa: «Juris ir miris.» Es smagi nopūtos. Atkal viens no maniem paziņām bija devies citos medību laukos.
