Atgriežoties pie rakstītā par Abgunstes ciemu, es, Skaidrīte Puķīte (Švetere), varu piebilst, ka nepilnu kilometru no Abgunstes muižas atrodas manas lauku mājas, kuras tētis nopirka, kad man bija 10 gadu. Manā vecumā vēl ir tā laime, ka ir mamma, un, pie viņas braucot, vienmēr redzu Abgunstes muižu. Gadiem smagu sirdi vēroju, kā šis vēsturiskais piemineklis iet bojā. 1963. gadā beidzu Abgunstes septiņgadīgo skolu, tā ka zinu, cik tur ir daudz lielu un skaistu telpu. Otrajā stāvā bija skolotāju dzīvokļi un skolēniem internets. Pirms kāda laika sanācām kopā neliela grupiņa skolas beidzēju un, protams, iegājām apskatīties, bet, uzkāpuši otrajā stāvā, manījāmies ātrāk lejā, jo bija bīstami staigāt, ka nenokrīt līdz pirmajam stāvam. Vai tad neviens nevar iejaukties un atņemt šo vērtīgo īpašumu, ja kāds neprot to apsaimniekot? Tik skaistu muižu ar īpatnēju balkonu nekur neesmu redzējusi! Manā laikā uz tā auga divas milzīgas agaves. Mēs, būdami skolēni, ar grābeklīšiem izgrābām katru parka stūrīti. Vai tiešām skaistajai muižai lemts aiziet bojā?
