Kā jau vairākkārt «Ziņas» rakstīja, šogad aprit simts gadu, kopš dzimis mūsu izcilais koktēlnieks Krišjānis Kugra.
Kā jau vairākkārt “Ziņas” rakstīja, šogad aprit simts gadu, kopš dzimis mūsu izcilais koktēlnieks Krišjānis Kugra. Gribu pastāstīt par dažām dzīves epizodēm, kad mēs tikāmies Jelgavas mežniecībā. Jāpiebilst, ka lielu sava mūža daļu K.Kugra veltījis mežkopja darbam, strādājot par čiekuru kaltes vadītāju. Satikos ar viņu vairākus pavasarus, kad vedu uz kalti skolēnu čaklo roku salasītos čiekuru maisus. Mēs atradām kopīgu valodu. Īpaši sadraudzējāmies pēc tam, kad viņam sadabūju mucu ar donolitu (ķīmiska viela, ko tolaik lietoja elektrības stabu impregnēšanai). Tā tika izmantota tēlnieka skulptūru konservācijai Tērvetes parkā.
K.Kugra dalījās ar mani savās dvēseles sāpēs par izsaukumiem uz Valsts drošības komitejas namu Rīgā, toreizējā F.Engelsa ielā. Tur viņam pārmests nacionālisms, pretkrieviska nostāja. Lielais Lutausis esot atveidots kā krievs, kuram jādanco pēc latvieša – mazā Sprīdīša – stabules. Iebilsts arī pret Meža ķēniņu un citām skulptūrām, kas neveicinot tautu draudzību. Reiz pēc absurdajiem apvainojumiem viņš pat gribējis pārtraukt darbu un sacirst parka mākslas rotu. Cienījamais Jelgavas mežrūpniecības saimniecības veterāns Jānis Skrastiņš man vēl stāstīja, ka K.Kugra kopis arī uzņēmuma bišu dravu. Rosīgs un apbrīnojams bijis dižā emburdznieka mūžs, kas noslēdzies dzimtā pagasta Igauņu kapsētā.
