Turos pie uzskata, ka indiešiem, ķīniešiem, afrikāņiem vai tuvākām kaimiņtautām kultūra nav ne augstākas, ne arī zemākas vērtības nekā latviešiem. Tās vērtība vienkārši ir citāda, un ar to arī pasaule kļūst bagāta, interesanta.
Turos pie uzskata, ka indiešiem, ķīniešiem, afrikāņiem vai tuvākām kaimiņtautām kultūra nav ne augstākas, ne arī zemākas vērtības nekā latviešiem. Tās vērtība vienkārši ir citāda, un ar to arī pasaule kļūst bagāta, interesanta. Ceru, ka tik tālu manī rasisma vai pārspīlēta nacionālisma nav ne santīma. Cita lieta, ja kāds tautietis ar savu īpatnējo savādāko kultūru sadomā dzīvot ārpus savas zemes robežām, piemēram, Latvijā. Te tomēr pastāv dažādi nosacījumi. Saasinātā formā ar tiem nodarbojas Imigrācijas policija (agrāk pasaulē tāda taču nebija vajadzīga!). Taču politiskā līmenī, sevišķi saistībā ar perspektīvu iestāšanos Eiropas Savienībā, mums to sabiedrībā vajadzētu cienīgi izdiskutēt. Pretējā gadījumā viedokļu šķautnes ir pārāk sāpīgi asas. Manuprāt, nav labi, ja, kā nupat ziņoja televīzija un prese, divi gudri, lojāli zinātnieki – ekonomiste Raita Karnīte un mediju speciālists, agrākais žurnālists Ainārs Dimants – šajā jomā sastrīdas tā, ka pirmā izstājās no otrā vadītās «pro ES kustības».
«Zaļie» ir ievērojuši, ka bagātā Rietumeiropa grib kļūt tīrāka arī ne visai elegantā veidā. Piemēram, tas izpaužas enerģētikā, kur zviedriem kopīgi ar poļiem bija projekts novilkt caur Baltijas jūru elektrības kabeli. Pirmie tad aiztaisītu ciet vienu otru palietotu atomstaciju, bet otrie, kam Augšsilēzijā ir akmeņogļu atradnes un atbilstoši arī daudz termoelektrostaciju, varētu savu ekoloģiski diezgan netīrā veidā saražoto strāvu novadīt uz bagāto Zviedriju. Pastāv bažas, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt arī politikā attiecībā uz nelegālajiem imigrantiem. Lai Eiropas Savienības nabadzīgākās valstis par attiecīgu samaksu no kopējās kases uztur ekonomiskos bēgļus, potenciālos bezdarbniekus no nezin kādām Āzijas vai Āfrikas zemēm. Var jau būt, ka velns nav tik melns, kā to mālē, bet skaidrs, ka mazskaitlīgajām Baltijas tautām imigrācijas politika ir viena no sāpīgākajām problēmām, kas ar lielu degsmi tika celta gaismā jau Tautas frontes laikos.
Banāli jau tas skan, bet pamatā tam ir jautājums par mīlestību, saticību ģimenēs un cilvēkiem savā starpā. Redz, piemēram, kurdu mammai tie bērniņi atskrien viens pēc otra. Viņu netraucē partizānu karš ar turkiem un citi nemieri. Mēs turpretī daudz un sīkmanīgi plūcamies savā starpā, ģimenes paliek mazas un pēc laika izrādās, ka pietrūkst arī sava darbaspēka.
