Atcerieties, pagājusī vides lapa bija veltīta putnu piebarošanai ziemā. Tagad pēc sniegainām un aukstām dienām atliek vien priecāties, ja kādam publicētie padomi noderēja.
Atcerieties, pagājusī vides lapa bija veltīta putnu piebarošanai ziemā. Tagad pēc sniegainām un aukstām dienām atliek vien priecāties, ja kādam publicētie padomi noderēja. Katrā gadījumā barotavās putniņu netrūka. Un kā gan ne – tieši biezais sniegs traucē tiem pašiem sameklēt barību. Interesanti, ka, piebarojot putnus, noskaidrojies – arī spārnotajiem draugiem tāpat kā cilvēkiem ir savi kārumi un barība, ko ēd tikai tad, ja nekā cita nav. Pirmajā vietā noteikti ir saulespuķu sēklas! Pēc tām putni nāk rindām vien un, šķiet, dienas laikā spēj notiesāt teju vai pusi kilograma.
Turpiniet sniegotajā laikā palīdzēt spārnotajiem draugiem, bet šoreiz vides lapā par to, kā pašu spēkiem noteikt, vai pa laukmali čāpojis vien kaimiņu suns vai varbūt vilks!
Cik gan nav redzēts filmu un lasīts grāmatu par veikliem medniekiem, kas mežā un ne tikai tur spēj noteikt, kas un cik sen gājis viņam pa priekšu. Tas nebūt nav tik neiespējami, ja vien ir nedaudz priekšzināšanu zvēru pēdu pazīšanā dabā.
Pilsētnieki un arī Jelgavas rajonos dzīvojošie diezin vai savā ceļā manīs brūno lāci vai lūsi, tāpēc šoreiz vairāk par bieži sastopamu zvēru pēdām.
Mācoties pazīt pēdas, uzmanība jāpievērš ne tikai to kontūrām un izmēriem, pirkstu un pēdu spilventiņu nospiedumu formai, nagu vai peldplēvju iespiedumiem, bet arī pēdu savstarpējam izkārtojumam, lēcienu vai soļu garumam, pārvietošanās veidam.
Jāņem vērā, ka visas šīs pazīmes var stipri mainīties ne vien sugas robežās, bet pat katram atsevišķam īpatnim atkarībā no substrāta stāvokļa, no pārvietošanās ātruma.
Skaidri salasāmus pēdu nospiedumus dzīvnieki atstāj tikai mīkstos mālos, dubļos, mitrās smiltīs un seklā, slapjā sniegā, taču pat šādā substrātā slīdēšanas, iegrimes un citu apstākļu ietekmē pēdu nospiedumu izmēri un forma var mainīties. Sausās smiltīs, irdenā sniegā pēdas vienmēr būs izplūdušas, neskaidras – nav saskatāmi nedz nagu, nedz spilventiņu, nedz peldplēvju iespiedumi. Mainoties meteoroloģiskajiem apstākļiem, pēdu nospiedumi deformējas.
Savukārt nospiedumi dubļos vai slapjā sniegā saglabājas ļoti ilgi, ja tos «iekonservē» pēkšņs sals; dubļos atstātus nospiedumus labi saglabā arī strauja izšūšana.
Pārvietojoties soļos vai rikšiem, zvēri liek kājas krusteniski; vienlaikus kreiso priekškāju un labo pakaļkāju. Lēni ejot, dzīvnieka pakaļkāja pieskaras zemei nedaudz vēlāk par priekškāju un novietojas mazliet aizmugurē un sāņus no tās, bet ātros soļos pakaļkāja trāpa priekškājas nospiedumā. Lēnā riksī priekškāja un pakaļkāja skar zemi vienlaikus. Ātri rikšojot, pakaļkāja nereti apsteidz priekškājas nospiedumu.
Jo ātrāk rikšojis vai lēkšojis zvērs, jo lielāks ir attālums starp pēdu nospiedumu grupām un jo mazāks atstatums starp labās un kreisās puses kāju nospiedumiem.
Pārvietojoties pa sniegu, zvēru kājas var to «strīķēt» – abos pēdu galos kustības virzienā ievilkt svītras. Dziļākā sniegā «strīķējumi» var izveidot nepārtrauktas līnijas, kurās redzamas pēdu atstātas bedrītes.
BEBRS
Bebri apdzīvo dažādas saldūdens tilpnes un to piekrastes. To priekškājām ir labi attīstīta satveršanas spēja. Kājas – piecpirkstu, spēcīgas, īsas (priekškājas īsākas par pakaļkājām). Pēdu apakšpuse ir gandrīz kaila, spilventiņi labi attīstīti. Priekškājām pirmais pirksts ir daudz īsāks par pārējiem četriem un nospiedumu var neatstāt; starp otro un trešo, kā arī trešo un ceturto pirkstu – nelielas (vāji attīstītas) peldplēves, kas nospiedumu neatstāj. Visu pirkstu priekškāju nagi ir gari, nedaudz saliekti. Pakaļkāju pēdas mēdz būt daudz garākas un platākas par priekškāju pēdām. Visas pakaļkāju pirkststarpas aizpilda peldplēves, kas ne vienmēr iezīmējas nospiedumos. Otrā pirksta nags ir šķelts (divdaļīgs, abas daļas kustīgas). Pa sauszemi bebrs pārvietojas neveikli, gāzelējoties, lēni, ar piepaceltu asti, kas nedaudz zvalstās no vienas puses uz otru un parasti nodzēš vai izsmērē pēdu nospiedumus. Pa sauszemi un nogāzēm dzīvnieks mēdz šļūkt uz vēdera, atgrūžoties tikai ar pakaļkājām. Izbiedēts bebrs nelielu attālumu var veikt lēkšos.
VĀVERE
Vāveres apdzīvo dažādus mežus un ir aktīvas dienā – pārsvarā no rīta un pēcpusdienā. Dzīvnieka pakaļkājas ir daudz garākas par priekškājām. Pakaļkājām ir pieci pirksti, priekškājās – labi attīstīti četri pirksti. Priekškāju ceturtais (ārējais) pirksts ir nedaudz garāks par pārējiem. Pakaļkāju pēdas ir garenas. Visu kāju pirksti – gari, ar labi attīstītiem spilventiņiem, nagi – asi, gari, līki.
Pa zemi vāvere lielākoties pārvietojas lēcieniem, līdzīgi zaķim pakaļkājas izsviež uz priekšu aiz priekškājām, atstājot trapecveidīgi izkārtotu četru pēdu nospiedumu virkni: priekškāju nospiedumi ir samērā tuvu kopā, pakaļkāju – mazliet tālāk viens no otra. Dziļā un irdenā sniegā saplūst abas attiecīgās puses pēdas: redzami paralēli bedrīšu pāri vai saplūst visu četru pēdu nospiedumi (redzama viena bedrīte).
Izsalkusi vāvere daudz līkumo, pārvietojas vidēji gariem lēcieniem, pakaļkājas liekot samērā cieši blakus; to nospiedumi savstarpēji gandrīz paralēli. Paēdusi vāvere mazāk līkumo, lēcieni – īsāki, pakaļkāju nospiedumi – skujiņā (to priekšgali stipri izvērsti).
PELĒKAIS ZAĶIS
Pelēkais zaķis ir atklātu ainavu (lauku, pļavu), krūmāju, nelielu mežu un mežmalu iemītnieks. Dzīvo pa vienam. Raksturīga krēslas un nakts aktivitāte.
Zaķa priekškājas ir īsas, pakaļkājas – garas. Priekškājas pēda ir garena. Pakaļkājas pēda – gara un samērā šaura, viscaur klāta ar matiņiem. Pat pārvietojoties pa mīkstu substrātu, zaķis tikai nedaudz izpleš pirkstus. Skrienot gariem lēcieniem, pakaļkājas izsviež uz priekšu. Met plašas cilpas.
SUNS
Izveidots kā mājdzīvnieks vismaz pirms desmit vienpadsmit tūkstošiem gadu. Ķermeņa izskats un izmēri ir ļoti dažādi. Latvijas mežos suņu pēdas diemžēl redzamas biežāk nekā vilku. To nospiedumi ir apaļāki un nav sakārtoti taisni viens aiz otra kā vilkam.
VILKS
Vilka ķermenis ir spēcīgs, ar nedaudz izteiktu skaustu un garām kājām. Visbiežāk vilki pārvietojas rikšojot, galvu tur nedaudz nolaistu un pagrieztu uz vienu pusi. Priekškāju pēdas lielākas un platākas par pakaļkāju pēdām. Soļojot un rikšojot saglabājas tikai pakaļkāju pēdu nospiedumi, jo parasti vilks liek pēdu pēdā. Sniegā, pārvietojoties taisnā virzienā, soļo vai rikšo cits aiz cita, liekot pēdu pēdā.
LAPSA
Lapsai ir slaids ķermenis, vidēja garuma kājas, samērā smails purns. Aste – gandrīz ķermeņa garumā, kupli apmatota. Pēdu nospiedumi ir garenāki nekā sunim. Pārvietojoties soļos vai rikšos, tie novietoti taisnā līnijā cits aiz cita.
KAĶIS
Kā mājdzīvnieks kaķis izveidots pirms pieciem sešiem tūkstošiem gadu. Ķermeņa formas un izmēru ziņā samērā maz tas atšķiras no savvaļas senčiem – tikai ar krāsu un apmatojuma variācijām.
Pēdas atrodamas arī mežos un gar ūdeņu piekrastēm. Dzīvojot savvaļā, aktīvs galvenokārt naktīs. Kāpj kokos, lai glābtos no ienaidniekiem. Medī galvenokārt uz zemes.
Sagatavojot materiālu, izmantots izdevums «Zvēru pēdas dabā»
