«Baltijas ceļš»«Mēs gribam atpakaļ savu neatkarību, savas valstis – brīvu Igauniju, brīvu Latviju, brīvu Lietuvu. Taisnība uzvarēs!» Tā aicināja Latvijas Tautas fronte, un 1989. gada 23. augustā miljoniem cilvēku sadevās rokās «Baltijas ceļā». Valsts toreiz bijām mēs. Valsts bija katrā no mums, tā pastāvēja mūsu apziņā un gribā. Mūs vienoja skaidrs mērķis, mēs spējām sadarboties un uzņēmāmies atbildību par Latvijas nākotni.Latvijas valsts nākotnei mūsu savstarpējā sadarbība un atbalsts pašlaik ir tikpat svarīgi kā neatkarības cīņā pirms divdesmit gadiem. Ekonomiskā krīze ir nopietns pārbaudījums, tāpēc mums jāspēj saliedēties un pārvarēt dziļā krituma sekas.Atceroties vēsturisko «Baltijas ceļu», mēs aicinām pilsoņus līdzdarboties savas valsts dzīvē tāpat, kā to darījām pirms divdesmit gadiem. Mēs aicinām sākt šo iesaisti ar savu apkaimi, darbavietu, mūsu bērnu skolām un vietējām pašvaldībām.Mēs aicinām apliecināt savu pilsoniskumu ne tikai vēlēšanās un balsojumos, bet arī ikdienā izvērtējot savu ievēlēto priekšstāvju darbu un prasot no viņiem atbildību.Mēs aicinām pilsoņus apvienoties savu interešu un vērtību pārstāvniecībai, veidot organizācijas un tīklus, piedalīties politisko partiju darbā.Valsts esam mēs – pilsoņi, kuriem rūp Latvijas nākotne un kuri ir gatavi ziedot savu laiku un spēkus kopuma labumam.Georgs Andrejevs, Ingrīda Blūma, Lolita Čigāne, Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Ģirts Valdis Kristovskis, Sarmīte Ēlerte, Einārs Repše, Aivis Ronis, Uģis Rotbergs, Brunis Rubess, Aigars Štokenbergs, Tālis Tisenkopfs, Anna Žīgure, Vilis Vītols
Tas notika pirms kādiem nieka divdesmit gadiem. It kā parasta sociālisma stagnācija. Gorbačovs, vēloties būt ļoti progresīvs un demokrātisks, sāka savu «pārbūvi». Atļāva pat čekas uzraudzītu tautfrontiešu kustību. Bet pārrēķinājās. Pārāk sūri tautas atmiņā uzausa komunistu briesmu darbi. Atlaistie groži vairs nebija savelkami. Tautas frontes kustība izslīdēja no visuvarenās čekas kontroles. Pasaules acu priekšā vairs nedrīkstēja atjaunot asiņaino apspiešanas teroru. Tautas frontes grupas tika dibinātas visos uzņēmumos. Kreisie komunisti kā pretspēku gan radīja interfronti, taču tai, kā zināms, nebija lemts pārāk ilgs mūžs. Šādos apstākļos notika PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas. Uz Maskavu devās arī delegāti no Latvijas. Deputātos tika ievēlēti galvenokārt pazīstami un godprātīgi cilvēki. Kongresu vadīja Gorbačovs. Šoku izraisīja PSRS ūdeņraža bumbas tēva akadēmiķa Saharova uzskatu maiņa. Gorbačovs viņam liedza vārdu, izslēgdams mikrofonu. Otru šoku radīja Latvijas delegāta Mavrika Vulfsona paziņojums par Molotova-Ribentropa slepeno papildprotokolu, izgaisinot mītu par Baltijas valstu brīvprātīgu pievienošanos Padomju Savienībai. Tomēr līdz īstajai neatkarībai bija ejams krietns laika sprīdis. Vēl bija iespaidīgās manifestācijas Daugavas krastmalā, ideoloģiskās cīņas ar tolaik spēcīgo interfronti, lemtspējīga parlamenta veidošana. Tomēr vispārliecinošākais neatkarības centienu apliecinājums bija 1989. gada 23. augusta «Baltijas ceļš», kad sakļauto roku pulsējums strāvoja caur Lietuvu, Latviju un Igauniju. Arī mēs, jelgavnieki, tur bijām. Šo rindu autoram tika uzticēts pie kultūras nama uzvilkt starta karogu. Pēc tam autobuss līdz Bauskas – Rīgas šosejai, kur katrs ieņēmām savu vietu. Nākamajā gadā šīs ļaužu ķēdes maršrutā tika iedegti atceres ugunskuri. Jelgavas novada politiski represēto apvienība lēma to kurt Svētbirzē. Šo tradīciju tā arī uztur, pulcējot daudzus apmeklētājus. Šogad uguns sārts iedegsies pulksten 11. Lūdzu, jelgavnieki, pulcēsimies un pieminēsim!
