Zane Seipule,
ES projektu vadītāja
«Zemgales Ziņas» bija mana pirmā darba vieta pēc studijām. Nostrādāju tur apmēram trīs vai četrus gadus. Studēju LLU Ekonomikas fakultātē, bet mani «Ziņās» štatā paņēma ar norunu, ka rakstīšu kriminālziņas. Esmu no Dundagas un uz Jelgavu atnācu studēt.
Savulaik gribēju stāties žurnālistos, skolas laikā rakstīju dažādām avīzītēm – skolas un vietējām «Talsu vēstīm», studiju gados šo to parakstīju arī «Plēsumam». Tagad jau gadus desmit strādāju ar ES projektiem, rakstīšanu, vērtēšanu, vadīšanu.
«Zemgales Ziņas» man bija pirmā darba vieta un laikam tāpēc ir palikusi atmiņā ļoti spilgti. Man bija tas gods strādāt ar fantastiskiem kolēģiem, un mana mīļā «Ziņu» «mamma» Aija Rone ir iemācījusi ārkārtīgi daudz gan profesionāli, gan cilvēcīgi. Viņa iemācīja noturēt to līniju starp publicitāti un ētiku – informācijas sniegšanu un sirdsapziņu. Man vispār šķiet, ka es «Ziņās» strādāju tādā fantastiskā laikā – neskatoties uz sīkām nebūšanām, mums bija ļoti saliedēts kolektīvs un ārkārtīgi sirsnīgas attiecības. Vēl vairākus gadus pēc darba tur, mēdzu ieskriet «Ziņās» vienkārši sasveicināties ar kolēģiem un aprunāties par dzīvi.
Runājot par to, kas ir mainījies kopš tā laika, protams, ir jauki, ka pilsēta ir kļuvusi attīstītāka, pieejamāka un smukāka… bet ir daudzas sfēras, kuras es kā jauns skuķis, kas strādāja «Ziņās», neizpratu. Tagad redzu, cik primitīvā un korumpētā stāvoklī tās ir.
Edgars Kupčs,
Latvijas Radio korespondents
Tā nu sanāca, ka kopā ar «Ziņām» aizvadīta puse no laikraksta līdzšinējā mūža. Mana pirmā darbavieta, kas, un laikam tā mēdz būt liela laime, lielāko daļu kopā aizvadītā laika nelika vilties. Tieši pretēji – tā bija iespēja mācīties pašam, augt līdzi laikam, būt klāt visaugstāko žurnālistikas standartu nostiprināšanai arī reģiona līmeņa presē.
Lai gan desmit gados «Ziņās» sanāca veikt gandrīz visa spektra pienākumus, žurnālistika vārda vistiešākajā nozīmē bijusi lielākais gandarījuma avots. Jau simtkārt esmu plātījies ar savu mazo laimi, ka hobijs ir reizē arī darbs, bet kolēģi – lieliski draugi. Iespēja būt notikumu epicentrā un milzu atbildība piedalīties ziņu radīšanā, nevis tās tikai patērēt, vērojot no malas. Mīt uz papēžiem tiem, kam ar tēlu pucētāju armijām labpatīk diktēt mediju dienaskārtību un slēpt savus nedarbus.
Kopš pēdējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām jēdziens, ka cilvēks ir vissvarīgākais, krietni devalvējies, taču vairumam «Ziņu» kolēģu lasītājs kā cilvēks tieši tāds arī bijis. Esmu pārliecināts, ka mums kā komandai tiešām izdevās kalpot lasītājam, risināt viņa ikdienas likstas un piedalīties priecīgajos mirkļos.
Kā jau daudzkārt esmu minējis, būtiskākais žurnālista darbā ir būt un reizē nebūt. Nebūt vienaldzīgam un būt godīgam. Tā tam gan vajadzētu būt ikvienā arodā. Tagad, jau piecus mēnešus strādājot Latvijas Radio, turpinu izbaudīt šīs divas īpašības. Lasītāji, ui, klausītāji gan tā (vairs un vēl) nezvana un neraksta. Bet visredzamākā atšķirība, ko redzu jaunajos izaicinājumos, līdzās plašākam lidojumam ir darba devēja griba un prasme novērtēt savu komandu. To novēlu arī «Ziņām» un lasītājiem – lai tās cilvēciskās īpašības neplūst tikai vienā virzienā.
Jānis Stundiņš,
nacionālās ziņu aģentūras LETA
reģionālais žurnālists Zemgalē
Esmu no tiem, kam savulaik bijis gods būt klāt «Zemgales Ziņu» dzimšanā. Vēsturiski bagātajai Jelgavai 20 gadu ir sīkums, bet cilvēka mūžam jau būtiska daļa, politikai – teju vai laikmets. Arī man mazajā cilvēka mūžā bijuši vairāki gadi mūzikas biznesā, dažādu nozaru sabiedriskajās attiecībās, mārketingā, tostarp starptautiskā darbā, līdz atkal atgriezos žurnālistikā un atkal uz brīdi sastapos ar «Zemgales Ziņām». Tā teikt – no iekšpuses un ar iespēju kaut ko izvērtēt. Laikrakstu veidojuši ne tikai autori, bet arī lasītāji. Agrākie lasītāji vēlāk kļuvuši par autoriem, un otrādi.
Pirms dažiem gadiem ar prieku redzēju, ka nav mainījies galvenais – vēlme un spēja novērtēt vietējās «mazās lietas» un vienlaikus nedomāt tikai par provinciālo, bet skatīt notikumus un idejas plašāk, meklēt kritērijus jaunām kvalitātēm. Lieliski, ka redakcijai izdevies ne tikai sekmīgi pastāvēt, bet arī sabalansēt šos redzējumus, kas nav raksturīgi katram novadu vai reģionu medijam. Es apzināti lietoju vārdu «medijs», jo jau labu laiku šī vairs nav tikai avīze, kas savulaik priecājās par pirmajām lapām ar krāsainām bildēm, bet arī portāls internetā. Ar tādu pieeju «Ziņām» ir nākotne, kurā atliek novēlēt veselību un izturību, jo pārējais pašiem jau ir!
Ilze Biezā, maketētāja
Bijām jauks un draudzīgs kolektīvs. Tuvākie kolēģi man bija Daina un Artis. Ar lielu cieņu atceros vecākos darbabiedrus – Aiju Roni un Maiju Laizāni. Bija superforši fotogrāfi. Avīzē strādājot, ieguvu ne vien profesionālu pieredzi, bet arī
draugus un labus paziņas,
ar kuriem uzturu
kontaktus vēl
šobaltdien.
Daina Mežotne,
maketētāja
Tas varēja būt 1995. vai 1996. gads, kad sāku strādāt «Zemgales Ziņās», un nostrādāju līdz 2004. gadam, kad radās iespēja iemēģināt roku žurnāla maketēšanā. Šajā laikā bija arī pārtraukums, kad vairākus mēnešus Itālijā mācījos turienes valodu un kultūru, pēc tam kādu laiku maketēju avīzi «Novaja Gazeta».
«Ziņās» pavadītais laiks saistās ar patīkamām atmiņām – jauki un humora pilni kolēģi, kopīgi ārpusdarba pasākumi, sporta spēles un tajās gūtās pozitīvās emocijas par uzvarām un arī izcīnītās balvas – ceļojumi. Un «Ziņām» varu pateikties par saviem diviem bērniem, jo tieši tur satiku viņu tēti.
Pēc laikrakstā pavadītiem gandrīz 10 gadiem galvaspilsēta aizvilināja uz žurnālu ārstiem un farmaceitiem «Doctus». Tagad liktenis un kaislība uz visu itālisko mani un manus mazos aizveduši uz Itāliju, dzīvojam netālu no Venēcijas. Baudām jūru, kalnus, kalnu mežus ar fantastiskām baravikām un daudz patīkamāko klimatu ar garām vasarām un īsākām un siltākām ziemām.
Gunita
Nagle,
korespondente Laikrakstā sāku strādāt tūlīt pēc Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes beigšanas. Sākumā ārštatā reportēju par studentu aktivitātēm. Kad tiku uzaicināta štatā, rakstīju par bērnu un jauniešu aktivitātēm, kopā ar kolēģi Jāni Stundiņu regulāri gatavojām jauniešu lapu «Pagrabs», kā arī lapu par garīgiem jautājumiem «Slieksnis» (vēlāk «Slieksni» pārņēma žurnāliste Maruta Pranka, kas diemžēl jau ir aizsaulē – red). Redakcijas kolektīvs bija sirsnīgs un atsaucīgs. Pateicoties redaktores Daces Zvirbules pieteikumam, Latvijas Preses izdevēju asociācijas konkursā ieguvu «Preses naglu».
2007. gadā, kad «Ziņas» pievienoja «Dienai», pieteicos tur strādāt. Vēlāk pārgāju uz «Dienas Žurnāliem». Kopš 2013. gada strādāju žurnālā «Ir».
Jānis
Saliņš,
fotogrāfs no 1999. līdz 2005. gadam Esmu audzis un agrāk dzīvoju Elejā. «Zemgales Ziņās» sāku strādāt tūlīt pēc Rīgas 34. arodvidusskolas beigšanas. Tā bija mana pirmā darbavieta un laba skola. Foršs un profesionāls redakcijas kolektīvs. Strādāju kopā ar fotogrāfu Aldi Petermani.
Gribējās fotografēt nozīmīgākus sabiedriskus notikumus, tādēļ pārcēlos uz Rīgu, kur strādāju fotoziņu aģentūrā «F-64». Tagad pats sev esmu priekšnieks jeb brīvais fotogrāfs, uz ko arī esmu tiecies. 2012. gadā ar poļu rakstnieka Januša Leona Višņevska portretu uzvarēju firmas «Nikon» Baltijā rīkotajā portretu konkursā.
Strādāju daudz, mani klienti ir gan preses izdevumi, gan uzņēmumi.
Agris
Brasliņš,
izpildredaktors no 1997.
līdz 2002.
gadamDomāju, ka mūsu krāsainā un biezā avīze tolaik deva nozīmīgu ieguldījumu Jelgavas tēla veidošanā.
Redakcija bija labs jaunības ambīciju un pieredzes sakausējums. Ar pieredzējušajiem žurnālistiem es domāju Aiju Roni, Ligitu Timmu, Maiju Laizāni, Annu Afanasjevu. Savukārt jaunie un zinātkārie bija Agnese Leiburga, Zane Auziņa, Kristīne Langenfelde, maketētāji Daina Mežotne, Māris Bolšteins, Artis Zentelis, Gita Zaķīte.
Neatceros nevienu signālu, ka kāds būtu mēģinājis ieskapēt kādu pasūtījuma rakstu, cilvēki strādāja godīgi.
Par redakcijas vienoto kolektīvu liecina arī tas, ka tajā laikā mēs divas reizes uzvarējām «Dienas» olimpiskajās spēlēs.
Endijs
Zariņš,
maketētājsDarbs «Zemgales Ziņās» ir interesants, un neviena diena nav garlaicīga. Ja diena arī iesākusies nedaudz drūmi, kāds vienmēr atradīsies to uzlabot. Kā maketētājs ne brīdi nevaru atslābt, jo tehnoloģijas strauji attīstās, bet radošā atmosfēra līdzās dara šo procesu patīkamu. Darbā tiešām var justies kā mājās.
Vita
Romanovska,
administratoreSalīdzinot ar citiem kolēģiem, «Ziņās» strādāju nesen, bet esmu paspējusi iemācīties daudz jauna. Ir iegūta lielāka pieredze, strādājot ar dažādiem cilvēkiem. Kolēģi vienmēr ir laipni, jauki un atsaucīgi. Mūsu kolektīvs ir kā viena liela ģimene, kurā viens ir par visiem un visi par vienu. Novēlējums mums visiem – nekad nepadoties un tiekties uz saviem sapņiem.
Jana
Romanovska,
reklāmas
projektu
vadītāja«Zemgales Ziņas» – tās man ir kā mājas, kurās jūtos patiesi labi. Man patīk šis darbs, kolektīvs un viss, kas ap to grozās! Šeit nekad neko nevar zināt, kā izvērtīsies diena un kā tā beigsies. Katra stunda, minūte, sekunde nes jaunus pārsteigumus. Cilvēki ir dažādi, un tas ir tik interesanti. «Ziņās» nekad nav bijis garlaicīgi, jo te virmo emocijas, sprakšķ domas, dzimst idejas, kuras iespēju robežās cenšamies arī realizēt.
Ernests
Treijs,
maketētājs
Kas to lai tagad zina, tieši kurā no šīs ēras pirmajiem gadiem pieteicos strādāt laikrakstā. Savu motivāciju potenciālajiem darba devējiem toreiz raksturoju kā vēlmi turēt roku uz pulsa. Kopš tā laika šī vēlme nav mainījusies, un esmu pārliecināts, ka «Zemgales Ziņām» tas kopumā arī ir izdevies.
Inta
Grickus,
literārā
redaktore,
korektoreKārtība ir vajadzīga it visā, arī uzrakstītajā, un jau kādus desmit gadus cenšos būt «burta kalps» «Ziņās», tas ir, kolēģu prāta un gara izvirdumos pielabot kādu negludumu, ielikt kādu paklīdušu pieturzīmi, kaut gan laikraksta saspringtajā darba ritmā šis tas arī paslīd garām nepamanīts.
Ir laimīgs tas, kurš nāk uz darbu kā pie draugiem, un «Ziņās» ir tieši tā. Kopā piedzīvoti mirkļi, kas spēcina un arī nosēdina, mirkļi, kas liek piepūst vaigus un buras. Lai mums visiem nepietrūkst cerību, iespēju un drosmes tās īstenot, jo nav ķēžu, kas nesarūs.
Uldis
Veilands,
žurnālistsMirkļi, kuros mana klātbūtne bijusi iespējama, vienīgi pateicoties «Zemgales Ziņām». Tā ir Mežaparka Lielā estrāde brīdī, kad korim «Spīgo» pasniedz Lielo balvu, un tu esi iejucis līksmojošā pūlī uz pašas skatuves. Vai futbola klubs «Jelgava» izcīna Latvijas kausu, un arī tad tu esi tikai dažu metru attālumā. Vispār vieni vienīgi svētki, jo gandrīz vai nejauši (tāpat kā mana nokļūšana laikrakstā) iznācis darboties kultūras un sporta lauciņā, kur šādu brīžu netrūkst. Un iespēja sarunāties aci pret aci ar tādiem cilvēkiem kā Raimonds Pauls jau vien ir vērtība.
Agnese
Leiburga,
žurnālisteCilvēki ir tas dzinulis, kas liek strādāt avīzē. Vairākus gadus redakcijā nestrādāju, tāpēc zinu to pavisam droši. Nav jau tā, ka man nepatiktu citi darbi, gluži otrādi – ir dažas lietas, kuras patīk gandrīz tikpat ļoti. Piemēram, ēdienu gatavošana. Tomēr nekas nevar līdzināties iespējai satikt un iepazīt kolosālus cilvēkus tepat mūsu Latvijā, īpaši laukos. Atkal pārliecināties, ka visapkārt dzīvo cilvēki, kas spēj nenogurstoši strādāt, mīlēt, aizrauties un iedvesmot, radīt no nekā kaut ko pilnīgi jaunu, saimniekot pat tad, kad nolaižas rokas, un ne mirkli nezaudēt labdabīgu attieksmi pret citiem.
Santa
Logina,
žurnāliste
Mūsmājās «Ziņām» vienmēr ir bijusi īpaša vieta. Ja citi laikraksti pastkastītē gūluši periodiski, tad «Ziņas» tajā atradušās vienmēr. Tā nu ir sanācis, ka no lasītājas esmu kļuvusi par vienu no tās veidotājiem. Man ir gods strādāt kopā ar dzīvesgudriem kolēģiem. Divreiz pateikušai «nē» žurnālistikai, man pat prātā nenāca, ka strādāšu kopā ar, piemēram, sirsnīgo Lāsmu, kuras rakstīto vienmēr izlasīju pirmo. Par šādu iespēju man jāsaka liels paldies redaktoram. Darbs «Ziņās» sniedz neskaitāmas iespējas tikties ar cilvēkiem, kuru dzīves gaitas ne reizi vien ir iedvesmojušas strādāt tālāk.
Lāsma
Antoneviča, žurnāliste
«Ņemam tevi darbā!» Kas to būtu domājis, ka šie vārdi gaidītā īsziņā 2006. gada augustā pa ceļam mājās no Augstajiem Tatriem tā izmainīs manu dzīvi, ieraujot spraigu notikumu virpulī, kur katra diena kā piedzīvojums un vienlaikus skarba skola, kur kļūdas un cilvēcisku vājumu īpaši nepiedod. Tomēr noteikti bijis to vērts! Kur vēl var iemācīties sadzirdēt «tautas balsi», censties izkāst caur jēgpilnības sietu amatpersonu biežo atrakstīšanos, uztaustīt taisnības stīgu, kuras pavediens meklējams vien vairāku viedokļu sadursmē, nepievilt «avotus».
Gaitis
Grūtups,
žurnālistsKaut arī Sanktpēterburgas (tolaik Ļeņingradas) universitātes Žurnālistikas fakultāti beidzu 1982. gadā 23 gadu gadu vecumā, tā pa īstam žurnālistikā sāku strādāt, kad bija atgūta valsts neatkarība un pašam bija krietni pāri trīsdesmit. Darbs redakcijā man ir prasījis ne tikai izglītību, bet arī saprašanu par dzīvi, apziņu un ticību, ka žurnālista darbam ir liela vērtība sabiedrībā. Jūtos īpaši pagodināts, ka varu kalpot sava tēva un vectēva Jelgavai un tās apkārtnes lauku ļaudīm.
