Jau krietna divdesmitgade pagājusi, kopš «Līvi» dziedāja par Jānīti, kas saulē iededzis strīpains, tup aiz sētas un pīpē.
Jau krietna divdesmitgade pagājusi, kopš «Līvi» dziedāja par Jānīti, kas saulē iededzis strīpains, tup aiz sētas un pīpē. Tolaik gan tabakas produktu patēriņš netika uzskatīts par katastrofālu un mācību grāmatās varai pakļautie autori varēja vieglu roku drukāt, ka jauniešu vidū tieksme uzpīpēt iet mazumā.
Atjaunotajā republikā, kur puspatiesībām piesātinātu grāmatu izdošanai līdzekļu nepietiek, varas tik tikko manāmie mēģinājumi pasargāt jauno paaudzi no dūmu drakona un citām atkarībām bieži atgādina cīņu ar vējdzirnavām, taču uzskatāmi parāda valstī gana ilgi pastāvošo konsekvento principu – cīnīties nevis ar cēloņiem, bet ar sekām.
Nevis jau uz robežām nodrošināt, lai valstī neienāktu «kreisās» kravas, bet tvarstīt to izplatītājus pa galvaspilsētas un citiem tirgiem. Nevis nodarboties ar kvalitatīvu profilaksi, bet atjēgties, kad «vilks jau aitās».
Deviņdesmito gadu vidū tā laika valsts līderi niknāko pusaudžu veselības ienaidnieku saskatīja tabakas izstrādājumu reklāmā elektroniskajos informācijas līdzekļos, kur braši kovboji un sniega motociklisti, pagāni tādi, aicinot jauno paaudzi mesties nikotīna atkarības skāvienos. Pret likumprojektu tika rīkotas akcijas un rokkoncerti, tomēr strīdīgā norma stājās spēkā.
Uzskatāmi situāciju raksturo aizvadītajā gadā veiktās jauniešu smēķēšanas aptaujas rezultāti. Par «attiecībām ar tabaku», cigarešu pieejamību, reklāmas ietekmi un tamlīdzīgām lietām tika aptaujāti vairāk nekā divi tūkstoši skolēnu vecumā no 13 līdz 15 gadiem.
Rezultāti nav pārsteidzoši, ja patur prātā masu apziņā gadiem potēto uzskatu, ka smēķēšana pusaudžu lokā Latvijā sasniegusi grandiozus apjomus. Nepilni 80 procenti aptaujāto atzinušies, ka ir mēģinājuši smēķēt, taču tajā pašā laikā ikdienas smēķētāju kategorijā ietilpst 38 procenti. Ainu neapšaubāmi «interesantāku» padarītu jautājums par smēķēšanas stāžu, tagad to var tikai minēt un saķert galvu, iedomājoties, ka trīspadsmitgadīgs pīpmanis šo lietu sācis jau pirms, teiksim, diviem trim gadiem…
Vairāk nekā puse aptaujāto (54,9%) cigaretes iegādājas veikalā, un nepilnām divām trešdaļām (61,8%) nekad nav atteikta to pārdošana vecuma dēļ, turklāt tajā pašā laikā 65,8% aptaujāto atzīst pasīvās smēķēšanas negatīvo ietekmi uz viņu veselību. 70% atzīmi pārsniedz to aptaujāto īpatsvars, kas uzskata, ka sabiedriskās vietās pīpēšana būtu jāaizliedz vispār, savukārt netikumu atmest vēlētos tieši trīs ceturtdaļas aptaujāto (aizvadītajā gadā to mēģinājuši mazāk par 72%).
Varētu jautāt – nu, kāda problēma? Nepīpē, un viss! Taču jāsecina, ka pārlieku ietekmīga ir smēķējoša vide, kurā pusaudžiem jāuzturas. 63,6 procenti aptaujāto atzinuši, ka abi viņu vecāki ir smēķētāji, un būtiska ir to respondentu daļa, kuru tuvumā mājās vai ārpus tām kāds pastāvīgi kūpina cigareti. Tas liek domāt, ka vadošais faktors, kura ietekmē jaunieši pievēršas tabakas baudīšanai, ir tieši pasīvā smēķēšana un vienlaikus arī attiecīgu pretpasākumu, proti, profilakses trūkums. Divas trešdaļas aptaujāto pusaudžu ir redzējuši pretsmēķēšanas reklāmas, taču tikai pusei (!) mācību stundās tikušas apspriestas ar šo atkarību saistītās lietas.
Vai tas nozīmē, ka skolās vairs nav aktuāla mācībstunda, kas formāli reiz tika saukta par audzināšanu? Varbūt kaut reizi mēnesī būtu lietderīgi pievērsties šai problēmai un ar skolēniem to pārrunāt? Organizēt tikšanos ne vien ar ārstiem narkologiem, bet arī, piemēram, ar sportistiem, kas rādītu uzskatāmu piemēru, ka panākumus var gūt bez cigaretēm, un vienlaikus mudinātu skolēnus piepīpētās kafejnīcas un datorsalonus nomainīt pret sporta zālēm.
Neapšaubāmi, jāņem vērā virkne blakus faktoru. Ir absurdi runāt par pusaudžu pievēršanu sportošanai pagastā, kur nav pat kārtīgas sporta zāles, tādēļ akūti nepieciešams kā valsts, tā pašvaldību finansiāls atbalsts. Katra šodien atrautā lata vietā pēc vairākiem gadiem desmitus vajadzēs ieguldīt klīniku celtniecībā, kur ārstēt pāragri smēķēt sākušos un viņu pēctečus.
Galu galā būsim taču godīgi arī paši pret sevi. Laikā, kad dzīvojām zem «partkoma» kontroles, tabakas reklāmu nebija vispār, bet vai viegli būtu atrast kādu, kas arī tolaik nebūtu intereses dēļ pamēģinājis draugu pulkā uzvilkt dūmu? Tagad jauno paaudzi par to kauninām, taču «neievērojam», ka, nespējot viņiem rast labāku sevis apliecināšanas veidu, netieši atkarībai viņus pievēršam paši (t.i., sabiedrība un valsts), nevis «Marlboro» krūzīte, no kuras skolasbērns dzer ikrīta kakao.
