Ministru kambarī veļas diena laimīgi garām: netīrās parpalas izmētātas pašu durvju priekšā un uz ES sliekšņa.
Ministru kambarī veļas diena laimīgi garām: netīrās parpalas izmētātas pašu durvju priekšā un uz ES sliekšņa. Sperdami pirmo soli pār to, valdošās koalīcijas trīs politiskie partneri pavēstīja pasaulei par savu ierašanos Eiropā, «nodevīga dunča» galā vicinādami tieši šādu karogu – valdības noķēzītās ūzas. Bet nu ministri, lai gan jau otro nedēļu badojušies (tik ilgi viņi nav aicināti ierastajās brokastīs pie premjera), kārtējā valdības saietā ap lielo galdu sasēdušies jautrā prātā un varen apmierināti. Daži šķiet pavisam apreibuši no premjera familiārās uzrunas uz «tu» un tikai priekšvārdos. Cik labi ir atkal tā laiski pasēdēt, papļāpāt par valsts lietām un ceļu policistiem, nevis grauzties un aiz koalīcijas partneru mugurām vēzēt nazīšus, dunčus un zobenus!
Tiesa, aukstie ieroči nav ne aizmesti, ne utilizēti. Tie tikai uz laiku iebāzti kabatās vai paslēpti pa ķērienam. Vienīgi no Pirmās partijas bosa celles dzirdama tāda kā tecīlas, tāda kā zobu griešana: bijušais melnsvārcis un boksa treneris joprojām trin kulakus un savu aizvainojumu un brēc pēc Repšes atvainošanās. Kā lakstīgalu gailis aizrāvies ar saviem treļļiem, viņš šķiet ij nenojaušam, ka pašam nāktos vismaz atvainoties (ja ne pavisam aizvākties no politiskās skatuves) par savu publisko ētikas paraugstundu naktī uz 21. septembri. Viņš joprojām varonīgi turpina vilkt operetiskā puča solo varoņpartiju tik aizgrābti, ka nepamanīja: gan publika, gan koris jau pametuši izrādes telpas.
Tās patiešām ir gandrīz tukšas, jo visi pirmās rudens nakts dumpinieki izsaukti uz tepiķa pie Valsts prezidentes. Apbrīnojami enerģiskā lēdija, tikko atgriezusies pāri puspasaulei no Atlantijas otra krasta, elpu neatvilkusi, atrotīja piedurknes, lai pavisam ierasti ķertos pie mājas soļa un kaut cik izmēztu viņas prombūtnē piecūkoto valsts ēku un sapurinātu aiz ausīm kauslīgos puišeļus. Rādās, viņai tas kārtējo reizi ir sekmīgi izdevies, jo tikai Pirmās partijas Oskars (sekosim taču premjeram, uzrunāsim augstos politiķu kungus vārdos vien) turpina bubināt: «Mēs joprojām paliekam pie sava, esam par šo koalīciju, bet neesam mierā ar Repšes darba stilu.»
Tajā pašā laikā ne Oskars (Kastēns), ne Māris (Grīnblats), ne Augusts (Brigmanis) laikam vēl nav matījuši, ka darba stils Einara (Repšes) vadītajā valdībā jau patiešām – patiešām – patiešām ļoti radikāli mainījies, salīdzinot kaut vai ar pagājušo nedēļu.
Pirmkārt, pozitīvas izmaiņas ir ar aci redzamas: vēl pirms nedēļas premjers zem sava zili svītrotā uzvalka valkāja melnu kreklu, taču nu atkal apvilcis baltu. Otrkārt, valdības vadītājs nu jau kādas desmit dienas nav dzirdēts lamājamies un apsaukājamies.
Treškārt, viņš, Einars (protams, Repše) beidzot ir mācījies no iepriekšējām kļūdām un radikāli mainījis savu attieksmi pret masu saziņas līdzekļiem: pārliecinājies par sabiedrisko attiecību visvarenību, viņš par sava tēla nesēju un spodrinātāju trāpīgi, kā jau pieredzējis pilots, izraudzījies objektīvāko no pašiem objektīvākajiem medijiem – pilīs un būdiņās, ķēkšu un biznesa lēdiju pašu iemīļotāko žurnālu «Privātā Dzīve». Turklāt tā lappusēs viņš sabiedrības priekšā parādījies ne vairs kā latvju bāleliņu mentalitātei pārāk robusts «citplanētietis», bet gan kā vienkāršs mirstīgais ar savu kārtējo draudzenīti.
Ceturtā pārmaiņa šķiet pati svarīgākā, lai gan līdz galam tā pagaidām nav īsti izskaidrojama. Runa ir par tādu delikātu fenomenu kā Siāmas dvīņu, drīzāk par to paveida, atšķelšanu neķirurģiskā ceļā. Par to gan nekas nav rakstīts valdības preses paziņojumos, nav arī diskutēts Saeimā, un tomēr vairums Latvijas iedzīvotāju zina, ka līdz 20. septembrim Latvijā valdīja samērā savāda būtne Einardans Titavrepšs. Bet kopš tās dienas viena šīs būtnes pusīte ir izkūpējusi izplatījumā. Nav dzirdēts, ka dons Dans būtu kaut kur aizstājis premjeru, kādam draudējis, ar kādu izrēķinājies; nav dzirdēts arī, ka viņš, padomnieks būdams, beidzamajā laikā būtu sava patrona ausīm uzkāris kaut saišķīti spageti…
Lūk, kādas pārmaiņas. Vēsture noteikti kādreiz šos fenomenus pētīs. Bet pagaidām – rimstieties hroniskie hronisti! Aizturiet elpu un ļaujiet valdībai strādāt. Jo nav zināms, cik ilgi valdošajā koalīcijā saglabāsies trauslais pamiers: fonā tā vien skan politiķu drānās noslēpto dunču džinkstoņa. Taču, kas zina – varbūt skan pakavi, atkal baltā kreklā tērptajam Einaram (Repšem), jājot balta zirga mugurā? Jo Vaira (Vīķe – Freiberga) pareģojusi viņa valdībai ilgu mūžu. Tam gan būtu attaisnojums vienīgi tad, ja izdotos veikt kaut jel vienu varoņdarbu, lai būtu iemesls seglot zirdziņu triumfa jājienam.
Bet varbūt tas, kas skan, ir naktssarga klabeklis. Sak, valstī viss mierīgi…
