Johana Valtera-Kūrava un viņa skolnieku darbi mūsu pilsētā skatāmi līdz aprīļa vidum.
Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā patlaban skatāma mūsu novadnieka Johana Valtera-Kūrava (1869 – 1932) un viņa skolnieku darbu izstāde «Starp Baltiju un Berlīni». Tas ir patiesi unikāls notikums ne tikai Jelgavas, bet arī Latvijas mākslas dzīvē – izstāde pienākusi no Vācijas, kur glabājas mums līdz šim nezināms mākslinieka radošais mantojums, kas nu vairāk nekā divus mēnešus būs pieejams tikai un vienīgi mūsu pilsētā un nekur citur Latvijā (septembrī gan tā priecēs arī Berlīnes mākslas cienītājus). Parasti tā tas nenotiek. Gleznotājam šogad atzīmējama 140 gadu jubileja. Kā jau iepriekš «Ziņās» minēts, jubilārs ir tas pats, kurš latviešu mākslas vēsturē pazīstams kā Jānis Valters un bija viens no slavenās trijotnes, kas lika pamatus mūsdienu latviešu glezniecībai.Noliedz latviskās asinisSlavenais jelgavnieks dzimis un audzis jauktā vācu un latviešu ģimenē. Viņa tēvs bija latviskas izcelsmes no Dobeles, māte – no baltvāciem. 1906. gadā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, mākslinieks pārņēma sava vārda ģermānisko rakstību un pievienoja vēl otru uzvārdu – Kūravs, patapinot to no mātes dzimtas. Tādējādi viņš sevi it kā norobežoja no tās personības, kas bija līdz tam. Tāda bija Valtera izvēle. Kaut arī savas latviskās asinis mākslinieks noliedza, tomēr viņš ir un paliek nozīmīga personība mūsu glezniecībā tāpat kā viņa abi draugi un studiju biedri Pēterburgas Mākslas akadēmijā Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis. Bez viņa izcilās krāsu izjūtas, atraisītās gleznošanas manieres, perfektās kompozīcijas prasmes latviešu glezniecība diez vai būtu tāda, kāda tā bija 20. gadsimtā un ir vēl tagad, lai gan gleznošanas tradīcijas krietni vien paputinātas.Pēdas vairs neatrastJāteic, ka J.Valtera pēdas vairs neatrast mūsu pilsētā. Pēdējais karš, kas aizslaucīja tikpat kā visu Jelgavu, iznīcināja arī viņa tēva namu, kur pēc studijām Pēterburgā viņš otrajā stāvā uzbūvēja darbnīcu ar augšas gaismu, un studija kļuva arī par nozīmīgu kultūras centru 19. – 20. gadsimta mijas Mītavā. Nams atradās iepretim autoostai, un tagad tajā vietā ir divstāvīgais veikals. Starp citu, J.Valtera studiju apmeklēja arī mums labi zināmie Sigismunds Vidbergs, Ģederts Eliass un slavenais lietuviešu gleznotājs Petrs Kalpokas.Spēcīgi ietekmē mūsu māksluKaut gan kā Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, tā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un citviet Latvijā ir J.Valtera darbi, kas tapuši pēc 1906. gada, tomēr tik lielā skaitā (52 gleznas) izstādē skatāmi pirmo reizi, turklāt pirmo reizi mūsu valstī. Sevišķi būtiski ir tas, ka mēs varam iziet cauri visai mākslinieka radošajai darbībai, sākot no 1896. gadā tapušās «Meitenes ar grābekli zemnieku mājas priekšā» (vienīgais darbs no Latvijas kolekcijām, kas iekļauts šajā izstādē) līdz pašām pēdējām studijām 1930. gadu sākumā, no krievu reālismam tuvas dabas uztveres līdz jūgendstila, ekspresionisma un postimpresionisma iestrāvotajiem plenērā tapušajiem dabasskatiem. Var tikai apbrīnot gleznotāja prasmi ļoti vienkāršos, necilos motīvos atrast nozīmīgo, vērtīgo, paliekošo. Motīvs ir tikai iegansts krāsu priekam. Gaisma, gaiss, telpa un perspektīva elpo katrā gleznā, apbrīnas vērts ir enerģiskais krāsu uzliciens, faktūra, otas raksts, ritmika utt. Brīžiem izmantotas tikai dažas krāsas un to notoņi. Lielākā daļa izstādē skatāmo darbu ir plenērā tapušas studijas, bet ikviena uzrāda meistara roku, redzējumu. Kaut gan gleznas attēlo Vācijas dabu, taču mēs saskatīsim latviešu glezniecībai raksturīgo izjusto tonalitāti, dabas panteisko skatījumu, kas piemīt arī mūsu ainavu glezniecības labākajiem paraugiem. Ne velti, runājot par J.Valteru, vācu prese raksta par franču glezniecības iespaidiem, kas spēcīgi ietekmējusi arī mūsu mākslu.Acis priecē arī skolnieku gleznas80 darbu izstādē pieder J.Valtera skolniekiem. Tās veidotājs T.Sabatjē kungs izvēlējies tikai sešus, lai gan viņu bijis nesalīdzināmi vairāk. Gan motīvu ziņā, gan krāsu izvēlē, gan pasaules izpratnē J.Valtera audzēkņu gleznas ir tuvas pedagoga darbiem. Tos pirmajā mirklī var pat sajaukt. Tādēļ rodas jautājums par J.Valteru kā pedagogu. Cik daudz meistars ļāvis pašiem skolniekiem iepazīt pasauli, cik viņš tiem uztiepis savu gribu? Cik dziļi audzēknis drīkst ienirt pedagoga pasaules redzējumā, glezniecības izpratnē, lai nezaudētu savu personību? Un tomēr – arī skolnieku gleznas tīkami priecē acis, noskaņo ļoti pozitīvi, dāļā harmoniju skatītājam tāpat kā viņu skolotājs J.Valters (J.Valters-Kūravs), kas tik ļoti nepieciešams šodien, kad ik stundu pār mums gāžas negāciju lavīnas.Vēl gribas piebilst, ka šādi latviešu mākslā neviens nav skatījies uz V.Purvīša vai Eduarda Kalniņa skolu. Būtu laiks.Pieminēšanas vērts ir izstādes katalogs ar visu tajā eksponēto gleznu reprodukcijām. Izdevumā īpaši nozīmīgs ir mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles stāstījums par jubilāru, kurā viņa apgāž ne vienu vien pieņēmumu, neprecizitāti un kurā ieraudzīsim mūsu bijušo jelgavnieku citā gaismā. Drīzumā gaidāma doktorantes monogrāfija par J.Valteru.
