Svētdien Jelgavā pēc nenoskaidrota šķidruma dzeršanas nomira trīs pusmūža vīrieši, kuri, pēc kaimiņu teiktā, regulāri lietojuši alkoholu. Veselības ministrija atzīst, ka pēdējo piecu gadu laikā alkoholisma problēma no valsts puses atstāta novārtā.
Lilita Caune, slimnīcas «Ģintermuiža» Narkoloģiskā dienesta vadītājaAlkoholisma īsteno cēloni zinātnieki joprojām meklē un nezina. Droši vien sabiedrībai ir dziļāk jāsaprot, ka tā ir sociāla slimība, kas saistīta ar tā saukto sociālo stresu. Kāpēc cilvēkam rodas doma iedzert? Tāpēc, ka ir bezdarbs, naudas trūkums, negaidīti mainās likumi un nodokļi vai ir kādi citi stresa faktori. Valsts piedāvā ārstēties no alkoholisma, taču tas nav bez maksas. Neatliekamajai palīdzībai neviens priekšapmaksu neprasa, taču principā dakteris ir par naudu, tādēļ palīdzība nav visiem pilnībā pieejama. Domāju, ka vairāk līdzekļu vajadzētu ieguldīt profilaksē. Pirms gadiem desmit mums bija «Valsts alkoholisma ierobežošanas programma», kurai bija atvēlēti ievērojami līdzekļi. Starp citu, ar tās līdzfinansējumu Jelgavā tika sarīkoti pirmie Piena svētki, kas bija kā alternatīva Vīna svētkiem, bija koncerts «Roks bez alkohola», mācību līdzekļi skolām. Laiks iet, paaudzes mainās, un profilakses darbu vajadzētu atjaunot, lai cilvēks kļūst stiprāks par alkohola varu. Mārīte Cimmermane, agrākā sociālā darbiniece:Dzīvoju Elejā, tā sauktajās armijas daudzdzīvokļu mājās. Ir briesmīgi skatīties, kā ik dienu jau astoņos no rīta bariņš jaunu, stipru vīriešu stāv pie veikala un gaida, kad varēs nopirkt savu dziru, pēdējā laikā «modē» ir alus plastmasas pudelēs. Darba viņiem nav, ģimenes izirušas. Trakākais vēl, ka sievas sāk dzert un ir bērni… Sovhoza laikā tāpat bija «zēni», kuri gribēja iedzert. Taču, ja juta, ka kāds uz to ir tendēts, sēdāmies pie garā galda priekšnieka kabinetā un runājām. Ar sociālā riska cilvēkiem strādāja partija, arodbiedrība, saimniecības speciālisti. Problēmu «kāra pie lielā zvana». Tagad tā vairs nav. Alkoholisms ir briesmīga slimība, ar kuru cilvēks var tikt galā tikai tad, ja pats to apzinās un vēlas. Jānomainās vairākām paaudzēm, lai rastos vairāk cilvēku, kuri apzinātos, ka viss atkarīgs no viņiem pašiem. Tāpēc ļoti nopietni vajadzētu strādāt ģimenēs, skolās, lai jaunā paaudze mācītos no iepriekšējo kļūdām un darītu to, kas vajadzīgs. Anonīmais alkoholiķis, nedzer četrus gadus:Bieži vien sabiedrībā trūkst izpratnes, kas ir alkoholisms. To kļūdaini uztver kā izlaidību, ka cilvēks pats vien vainīgs. Tajā pašā laikā jau no seniem laikiem sabiedrībā ir alkohola kults. Taču vienam, kurš šad tad iedzēra «alutiņu veco brāli», nekas ļauns nenotika, turpretī otram tā pati deva izraisīja atkarību, no kuras bez citu palīdzības nevar tikt ārā. Neviens jau nesāk ar lieliem šņabja kvantumiem. Es domāju, ka valstij vajadzētu veltīt līdzekļus, lai sabiedrībā rastos pareiza izpratne par alkoholismu. Pašam man pirms četriem gadiem laimējās, ka darba kolēģe pierunāja slimnīcā «Ģintermuiža» iziet atkarību ārstēšanas kursu, tā saukto Minesotas programmu. Tā ilga 28 dienas, un es sapratu, ka biju alkoholiķis kādus piecpadsmit gadus. Toreiz, kad es ārstējos, pacientiem lielāko daļu ārstēšanās izdevumu sedza valsts, pašam bija jāmaksā vien lats dienā. Pa šiem gadiem Minesotas programmas cena izaugusi piecas reizes. Veidojas diezgan augsts finansiāls slieksnis, kas cilvēkam, kurš vēl īsti neapzinās savu slimību, var būt nepārvarams. Vēlāk tu saproti, ka šī summa, salīdzinot ar to, ko tu esi nodzēris, ir niecīga. Taču, lai līdz šai atziņai nonāktu, būtu vajadzīgs lielāks valsts atbalsts.
