Kate Seržāne piekto reizi dosies uz Pilzenes starptautisko zīmējumu biennāli.
Vēsts, ka 9. starptautiskās Pilzenes (Čehija) zīmējumu biennāles žūrija prestižajam apbalvojumam «The Prize of BBK – Bundesverband» nominējusi divus Jelgavas mākslinieces Kates Seržānes darbus, mūsu laikrakstā jau izskanējusi.
Izstādei, kas Pilzenē norisināsies no 8. oktobra līdz 16. novembrim, tika izvēlēti 32 valstu 129 mākslinieku 152 darbi. Starptautiskā žūrija vērtēja 1669 mākslas darbus, ko zīmējis 461 mākslinieks no 44 valstīm.
– Tā nav pirmā reize, kad Pilzenes zīmējumu biennālē tiec pie apbalvojumiem?
Pilzenes biennālē piedalos jau piekto reizi, kopš 2006. gada, un trīs reizes esmu apbalvota. Bet tie bija sertifikāti par augstu tehnisko kvalitāti, tagad «draud» kas nopietnāks. Drošāk gan runāt nākotnes izteiksmē, jo pašas balvas jau vēl nav saņemtas, pagaidām runa ir tikai par nominācijām.
–Tomēr – Pilzene tev jau ir tāda kā iemīta taciņa?
Uz kuru sūri grūti strādāts un iets. Vai pat «brists» – šis vārds manas izjūtas izteiktu precīzāk. Katrs jau dara citādi. Kā jau biennālē, kas notiek divos gados reizi, atgriežoties no iepriekšējās, neviens neliedz uzreiz sākt gatavoties nākamajai. Bet, tā kā notikumu un darbu ir pietiekami daudz arī šeit, Latvijā, vēl nekad nav sanācis mierīgi pabeigt zīmējumu un tad dažas dienas pirms sūtīšanas uz Pilzeni mierīgi uz to paskatīties vai, piemēram, parādīt draugiem. Pasta nodaļā pusstundu pirms tās slēgšanas nākas rūpīgi sekot un dažreiz pat lūgties, lai tiktu uzspiests tieši tās dienas datums. Lieki teikt, ka tā ir pēdējā izsūtīšanas diena.
Ja paskatāmies uz šo procesu no citas puses – nekad vēl neesmu ņēmusi kaut ko no tā, kas jau ir, proti, sūtījusi kādus jau citiem nolūkiem gatavotus darbus. Vienmēr esmu zīmējusi speciāli biennālei. Tā ir kā papildu motivācija, pavisam citas izjūtas, kā sacensība pašai ar sevi.
– Uz konkursu visi sūta oriģināldarbus vai notiek kāda iepriekšēja atlase?
Tikai oriģināli. Ir ļoti daudz darbu, kas «bildēs» izskatās pavisam citādi nekā īstenībā. Attēlā skaisti, dzīvē – nulle. Vai otrādi – oriģināls var būt vienkārši lielisks, bet to adekvāti nofotografēt nu nekādi nav iespējams, līdz ar to arī žūrijai pareizo priekšstatu neradīsi.
Man jau šķiet, ka Pilzenes biennāle ir ļoti solīds pasākums. Ne jau tikai savu vēl ne pārāk lielo panākumu, bet arī attieksmes dēļ. Aug arī vispārējais (gan mākslinieciskais, gan organizatoriskais) līmenis un dalībnieku skaits. Nu jau ir dalībnieki no visas pasaules. Teikšu tā: mūsu platuma grādos šajā jomā tas ir vienīgais tik vērienīgais pasākums. Pirmkārt, kur būtu tikai zīmējumi, otrkārt, monohromi zīmējumi.
– Nāksies kautrīgi precizēt, ko nozīmē monohroms…
Viss zīmējums ir vienā tonī, kaut vai, piemēram, zaļš, kas vasarā sastopams visbiežāk.
– Citēju: Kate Seržāne absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, kur padziļināti pievērsās zīmējuma tehnikai un tieši sēpijas zīmējumam.
Es zīmēju ar sēpiju. To var nosaukt par atsevišķu tehniku, jo pastāv vēl arī, piemēram, ogles zīmējumi. Visjautrāk bija, kad uznāca vēlme noskaidrot, kas tā sēpija īsti ir un no kā to gatavo. Sanāca, ka zīmēju zivis… ar zivīm. (Te nu jāpaskaidro, ka cope un zivis ir viena no visiemīļotākajām K.Seržānes tēmām – gan mākslā, gan realitātē.) Jo sēpiju, ar ko es zīmēju, pagatavo no tintes zivs tintes pūslīšiem – mazajiem, mīļajiem astoņkājīšiem.
– Plenērā arī strādā ar sēpiju?
Tur parasti ar ogli un sēpiju. Plenērā ogle ļauj ātrāk realizēt tavu ideju, sēpija ir mazliet sīkstāka, bet plenērā valda cits temps. Citreiz nav pagājušas ne desmit minūtes, un gaisma jau ir mainījusies. Tavai tikko atrastajai skaistajai vietiņai pārskrien mākonītis, un viss jau ir pavisam citādi.
– Pienācis laiks māksliniekus visvairāk kaitinošajam jautājumam – kāpēc izvēlēts tieši zīmējums, nevis, piemēram, glezniecība, kas taču (vismaz nezinātājam) it kā skaitās prestižāka nodarbe?
Baiba Seržāne (sarunā iesaistās Kates mamma, kas savulaik beigusi Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu un bijusi pat pilsētas galvenās mākslinieces godā): Šoreiz tas zināmā mērā varētu būt arī mans nopelns. Kā jau māksliniekiem pierasts, jebkurš materiāls reti tiek atmests kā pavisam nederīgs, un daudzi no tiem nonāca toreiz mazās Kates rokās. Acīmredzot pret sēpiju viņām radušās īpašas abpusējas simpātijas.
Kate: Pirmais īstais sēpijas zīmējums man ir Mākslas akadēmijas laikā gleznots behemots (pareizāk laikam būtu – nīlzirgs). Tur mums bija tādas zaļās prakses, uz kuru nez kādu iemeslu dēļ tovasar tā īsti neviens neaizbrauca. Klīstot pa Rīgas zoodārzu, uzzīmēju vienu no diviem behemotiem. Tā izrādījās lēdija. Pēc gadiem četriem presē izlasīju, ka arī otra bijusi lēdija, tā ka darbinieki velti uztraukušies, kāpēc Rīgas behemoti tik kūtri demogrāfisko jautājumu risināšanā.
– Ja atkal attālināmies no Rīgas, vai Pilzene ir vienīgā zīmētāju Meka?
Vēl ir konkursi Vroclavā, Polijā, esmu izmēģinājusi arī tos. Tur ir mazliet cita loģika – konkrēts uzstādījums, tēma. Starp citu, tur darbi jāsūta nedaudz vēlāk, tā ka uzaicinājums, vēl iespējams, pienāks arī uz šā gada konkursu.
– Mēs runājam par zīmējumu konkursiem, bet pati esi beigusi Grafikas nodaļu. Arī izstādēs tos bieži «sabāž vienā maisā». Ņemot vērā, ka šis nav laikraksts tikai mākslas profesionāļiem, varētu viest lielāku skaidrību šajā jautājumā.
Visīsākā atbilde laikam būtu tā, ka zīmējums ir unikāls – tikai vienā eksemplārā. Otru tieši tādu vairs neuzzīmēsi. Grafikai no viena eksemplāra iespējami vairāki novilkumi, atkarībā no tehnoloģijas tiek lietotas preses un tamlīdzīgas iekārtas. Bet jāpiekrīt, ka bieži vien zīmētājus nepamatoti pieskaita grafiķiem. Nu jau gan atkal arvien vairāk virza mūs uz grafiķu pusi, bet vēl pirms gadiem desmit zīmējums nebija ne grafika, ne glezniecība.
Ar akvareli jau arī ir problēmas – Krievijas platuma grādos to skaita par zīmējumu, kamēr pie mums akvarelists ir gleznotājs. Galu galā lai mākslas zinātnieki saliek visu pa plauktiņiem, mūsu uzdevums ir zīmēt, gleznot, taisīt grafikas un akvareļus.
– Tavā biogrāfijā rakstīts: dzimšanas un dzīves vieta – Jelgava. Arī par Latvijas Mākslas akadēmiju būtu tikuši skaidrībā. Bet skola?
Mācījos «lietišķajos» vai, kā tagad to lepni sauc, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā Metālapstrādes nodaļā. Pirms tam mācījos tepat Jelgavas Mākslas skolā, bet sākuma zinības apguvu Aizupes pamatskolā.
– Nosliece uz mākslu gan laikam drīzāk nāk nevis no skolām, bet no vides tepat mājās.
Baiba: Mans uzskats ir tāds, ka mazus bērnus vispār nevajag mācīt, viņš pats atradīs sev mīļāko nodarbi. Apzinīgākā vecumā šī nosliece jau iegūst reālākus apveidus. Katei piektajā klasē zīmēšanas skolotāja iedeva avīzes izgriezumu, ka attiecīgā vecuma bērni tiek uzņemti Jelgavas Mākslas skolā. Ar šo izgriezumu Kate atnāca pie manis, un nekas cits neatlika, kā doties uz norādīto adresi.
Kate: Tas laikam bija pēdējais gads, kad Mākslas skola vēl mitinājās nevis savā ēkā Mazajā ceļā, bet toreizējās 2. ģimnāzijas telpās Mātera ielā.
No pirmajām nodarbībām Mākslas skolā visspilgtāk atceros vienu lietu: man pienāk klāt skolotājs Egils Vītols (grafiķis, diemžēl jau nelaiķis) un saka: «Tu novāc šito!» Es kā mazs bērns neko nesaprotu, jo uzstādījums jau tā ir minimāls – viena krūze un sarkans ābols. Ko tad man, negleznot to ābolu, vai?
Vienkārši es to biju uzgleznojusi pārāk sarkanu, un skolotāja doma bija tāda, lai es novācu šo pārlieku aktīvo sarkanumu. Man jau tā mākslinieku leksika vēl nebija pazīstama.
– Un kā ar darbu filmu studijā «Rija» – tas vēl tev ir aktuāls pasākums?
Ļoti aktuāls, sevišķi šobrīd. Vakar jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē bija animācijas filmas «Zelta zirgs» nacionālā pirmizrāde. No 29. augusta filma apceļos Latvijas kinoteātrus.
Kā stāsta filmas režisors Reinis Kalnaellis, filmas pirmie zīmējumi tapuši pirms desmit gadiem, tie aizņem desmit lielus skapjus, filmas veidošanā piedalījušies mākslinieki no vairākām Eiropas valstīm.
Arī es, filmas animatora asistente. ◆
