Kad divi cilvēki sāk kopdzīvi, reti kurš pāris aizdomājas vai savlaicīgi vienojas, kā tad turpmāk tiks dalīti ienākumi.
Kad divi cilvēki sāk kopdzīvi, reti kurš pāris aizdomājas vai savlaicīgi vienojas, kā tad turpmāk tiks dalīti ienākumi. Vai katrs uzmanīs savus, vai veidosies kopējais «katliņš», vai vēl kā citādi tiks risināta sadzīviskā kopdzīves puse. Varbūt laikā, kad jūtas sit augstu vilni un mīlestība, šķiet, spēj atrisināt visas problēmas, šis jautājums vispār ir nekorekts? Un vai kāds var atbildēt, kas ir ideāls variants, kā, diviem cilvēkiem kopā dzīvojot, dalīt savu maciņu saturu.
Ieva, divu bērnu māmiņa, precējusies 10 gadu:
Mūsu ģimenē viss ir skaidrs. Mēs ar vīru rēķināmies katrs ar savu naudu. Man ir svarīga neatkarības izjūta. Un to nodrošina finansiālā patstāvība. Ar vīru esam sadalījuši maksāšanas sfēras. Tā kā mums ir privātmāja, komunālie maksājumi nav lieli. Manā pārziņā ir sadzīvei nepieciešamais, apģērbs, vīrs savukārt rūpējas par pārtiku. Nekad neesam par pienākumu sadali runājuši – viss kaut kā nokārtojās pats par sevi.
Nesaku, ka pelnu daudz, taču pamanos naudiņu arī iekrāt, jo protu to tērēt ar prātu. Nekad nepērku ko tādu, bez kā var iztikt. Bankām gan neuzticos – visu algu izņemu uzreiz. Man ir savas slēptuvītes, kur to noglabāju. Kad paredzams lielāks pirkums, paņemu, taču ne visu, tā sacīt, sēklai atstāju kādus pāris simtus – drošības izjūtai. Nesen izremontējām vienu no istabām. Es devu naudu, par realizāciju atbildēja vīrs.
Nedomāju, ka mums būtu nepieciešams kopējais maciņš. Katrs rēķinās ar paša nopelnīto. Kad apmeklējam kādu pasākumu, uzreiz vienojamies, kurš maksās. Kad vīram pietrūkst naudas, es viņam aizdodu. Šāds ģimenes budžeta modelis mani pilnībā apmierina. Mums nav strīdu par šo tēmu. Esmu droša, ja kas dzīvē notiek, pati spēšu sevi nodrošināt.
Nezinu, varbūt tas nāk no manas ģimenes – atceros vecākiem vienmēr bijusi katram sava nauda. Kā viņi dalīja maksājumus, to gan nezinu, taču arī iekrājumi bija katram savi.
Anita, divu bērnu māmiņa, laulībā sešus gadus:
Ar vīru nekad neesam pārrunājuši, kā dalīt ģimenes ieņēmumus. Alga tiek pārskaitīta uz banku, un nekad neesam izņēmuši visu nopelnīto uzreiz. Tēriņus arī nekad neplānojam, komunālos maksājumus nedalām. Citreiz es maksāju, citreiz – vīrs. Tāpat ir ar pārtikas iegādi. Kurš no mums ir tuvāk veikalam, tas nopērk. Ja vajadzīga nauda un kādam no mums tās vairs nav, pats par sevi saprotams, ka var izmantot otra maciņu. Lielākus pirkumus gan savstarpēji saskaņojam, taču nevaicājam viens otram, cik naudas katram ir atlicis.
Saprotams, šāda budžeta tērēšana nav pats labākais variants, jo reizēm apmēram nedēļu pirms algas izrādās, ka abiem kontā naudiņas nav. Tad kopīgi arī meklējam risinājumu. Patiesībā nemaz nezinām, cik katrs pelna – nekad neesam prasījuši.
Ivars, viens bērns, laulībā 20 gadu:
Visi plānotie izdevumi ir sievas ziņā. Pēc algas viņai iedodu noteiktu summu, ar kuru var segt komunālos maksājumus, pietiek pārtikas iegādei un citiem tēriņiem. Tā kā strādājot sieva nopelna visai simbolisku summu, savu naudu viņa tērē pēc pašas ieskatiem. Uzskatu, ka vīrieša uzdevums ir nopelnīt, bet saimniecības vadīšana jāatstāj sievietes ziņā. Kad sākām dzīvot kopā, finansiālo jautājumu neapspriedām – viss kaut kā iegājās pats no sevis.
