2005. gadā iznāca Andras Manfeldes pirmais romāns – “Adata”, skaudrs un patiess stāsts, kas uzreiz guva lielu atzinību. Piecpadsmit gadu laikā pie lieliem un maziem lasītājiem nokļuvušas vēl piecpadsmit dažādas grāmatas, no kurām vairākas saņēmušas balvas un godalgas. Un top aizvien jaunas, no kurām vienu iecerēts veltīt Jelgavai – Andras šī brīža dzīvesvietai.
– Andra, tu esi rakstniece, dzejniece un arī grāmatu ilustratore. Kura no šīm radošajām izpausmēm ir galvenā un kāpēc?
Es tagad strādāju pie grāmatas, kuras darba nosaukums ir “Rīt es būšu mākslinieks”. Caur maziem, daļēji autobiogrāfiskiem prozas stāstiņiem ir atainots mans ceļš mākslas pasaulē, kā es mācījos, zīmēju, centos un beigās sāku rakstīt dzejoļus. Kad rakstu prozu, domāju, ka drīzāk esmu dzejniece, kad rakstu dzeju, tad par daudz runāju. Kad zīmēju, domāju, ka es taču esmu rakstniece, jo rakstu es labāk nekā zīmēju.
Bieži ir tā, ka proza jūk ar informācijas sniegšanu, bet īstenībā tā ir māksla. Ir stereotips, ka mākslinieks ir tikai tas, kurš stāv pie molberta un glezno ar otu, jo plašākā nozīmē tas ir cilvēks, kurš dara radošu darbu. Taču ar vārdu “mākslinieks” ir tikpat grūti kā ar vārdu “mīlestība”, kas ir tik daudz lietots, ka uzreiz nāk prātā ne tā skaistākā asociācija.
Man ļoti patīk zīmēt atslodzei no prozas. Arī tas ir radošs darbs, taču strādā cita smadzeņu pusslodze. Daudzi rakstnieki, lai atpūstos no darba, ada vai tamborē, bet, ja man liktu to darīt, būtu gals klāt. Un tas ir īpatnēji, jo sīkā motorika esot saistīta ar valodu. Sanāk, ka es valodai izmantoju kādu citu smadzeņu daļu.
– Vairākas grāmatas ir tevis pašas ilustrētas, vai plāno to turpināt?
Kādas četras vai piecas grāmatas ir ar manām ilustrācijām. Grāmatā par mākslinieku būs Neonillas Medvedevas gleznas un ilustrācijas, viņa ir apgleznojusi arī sienas Jelgavas pareizticīgo baznīcā. Neonilla strādā tādā reālistiski impresioniskā manierē, tie ir vecmodīgi un tajā pašā laikā moderni gleznojumi. Ja es patiešām mācētu gleznot, kā kādreiz biju sadomājusies, visticamāk, gleznotu līdzīgi kā viņa.
Grāmatā būs stāsts par to, ka māksliniekam ir jāskatās citu darbi, tas pats attiecas uz rakstniekiem – ja gribi rakstīt, tev ir daudz jālasa. Un tad gan tie mākslinieki, gan rakstnieki kļūst par taviem draugiem. Kādu laiku dzīvo kopā ar viņiem, ar to, ko viņi ir radījuši. Grāmatā ir pieminēts Purvītis, Šagāls, Irbītis un citi lieli mākslinieki. Neonilla viņu darbus daļēji ir iekļāvusi ilustrācijās. Būs ļoti skaisti, un es gaidu, kad grāmata būs gatava.
– Kādā intervijā teici, ka, lai spētu radīt, tev nepieciešama daba. Dzīvojot Rīgā, tu regulāri gāji uz Mākslas muzeju skatīties Purvīša gleznas. Kā ir tagad? Jelgavā dzīvās dabas pietiek?
Esmu tagad tādā dzīves posmā, ko varētu saukt par pusmūžu ar astīti. Joprojām ir kaut kāds minimums, kas nepieciešams, lai radītu, taču tagad es varu strādāt dažādos apstākļos.
Man nāk prātā skaista līdzība par sāls lelli, kas iet gar jūras vai okeāna krastu un jūt aicinājumu tuvoties ūdenim, bet viņa baidās, jo saprot, ka tā pazaudēs sevi, savas aprises. Taču tad, kad ir izšķīdusi okeānā, viņa kļūst par kaut ko vairāk.
Rīgā es laikam vairs nevarētu dzīvot, tādā ziņā Jelgavā ir vieglāk, lai gan te tomēr ir par maz dabas. Esmu iesaukusi šo vietu par Divupi, jo te ir divas upes, un es dzīvoju to krastā kā tāds šumers. Man ir ļoti svarīgs ūdens, lai varu peldēt.
– Pie ūdens ir vieglāk rakstīt?
Galvenā rakstīšana tomēr notiek rakstnieku mājās, ikdienā varu kaut ko pabeigt vai rediģēt. Ja sāku kādu domu domāt, tas ir kā sekot kamolītim, un, ja pēkšņi kāds to pārtrauc, tad pavediens pazūd. Vēl to varētu salīdzināt ar niršanu, tas ir kā nirt pēc pērlēm, ir vajadzīgs noteikts laiks, lai nokļūtu dziļumā. Zīmēt gan es varu mājās.
Citreiz domāju, ka vajag kādas domas piefiksēt, bet man rokraksts ir kā dakterim, nevaru vēlāk izlasīt vai atrast, kur tas pierakstītais palicis, un tad es sāku nervozēt. Bet Kaspars Dimiters man reiz uzrakstīja vēstulē šādus vārdus: kas ir labs, tas nepazudīs. Vispār tā bija graujoša vēstule. Es biju sadomājusies rakstīt dzejoļus, un Dimiters man tā skarbi pateica: tev taču nemaz nav intelekta! Bet tā arī bija. Tolaik es biju dažādas svešas ietekmes sagrābusies. Kamēr tu atrodi savu valodu, ir diezgan grūti, tu pat nedomā par stilu, tu vienkārši meklē sevi, un arī tas vēl ir tikai pusceļš. Es vēl tagad sevi par intelektuāli neuzskatu.
– Un tomēr esi sarakstījusi ne vienu vien godalgotu un labi lasītu grāmatu.
Intelekts un talants nav viens un tas pats. Protams, ja būtu galīgi švaki, tad jau balvas nedotu, bet tur ir arī likteņa nejaušības un citas sakritības. Ar talantu ir tā, ka tu vienkārši vienā brīdī sajūti, ka tev sanāk. Talants ir kā gaisma, kas vienā brīdī sāk spīdēt, un tad tu ej un dari, uzklausi, mēģini, labo. Arī pašam ir jābūt tādam dzinulim iekšā.
Kad rakstīju dzeju, ik pa laikam metu to nost, jo man taču nebija intelekta. Pēc kāda laika tas aizmirsās un es atkal sāku rakstīt. Tad jauno autoru seminārā manus darbu novērtēja kā viduvēju sievietes dzeju, un es atkal nerakstīju.
Mans dzīves stāsts ir veidojies citādāk, tādēļ zināšanu bagāža ir fragmentāra. Ir lietas, ko zinu dziļāk, un ir tādas, ko nezinu vispār. Es nevaru sevi dzīvē atgriezt atpakaļ, man pat nav augstākās izglītības. Kamēr citiem studentu gados bija obligāti jālasa Heidegers, man nekas nebija jālasa. Bet es, savas intereses vadīta, esmu izlasījusi Berdjajeva “Brīvā gara filozofiju”. Ko tur sapratu, godīgi sakot, nemaz nezinu. Es lasīju Tagores dzeju, kas arī nav tipiski. Bija periodi, kad aizrāvos ar konkrētu autoru. Kādu gadu lasīju tikai Ojāru Vācieti, tad bija sudraba laikmets ar Ahmatovu, tad franči, Apolinērs it sevišķi. Tad van Goga dzīve un darbi. Tā nebija sistemātiska iepazīšanās ar mācību vielu, drīzāk līdzpārdzīvošana, tie bija mani neredzamie draugi.
– Kāda dzīve ir rakstniekam un dzejniekam Latvijā?
Ļoti sarežģīta. Rakstiskā valoda ir ļoti apdraudēta, ne tikai latviešu rakstniekam, bet vispār, jo ir ārkārtīgi liela mākslīgā intelekta ietekme. Un mēs nevaram pārmest tiem, kuri dzīvo tikai interneta vidē, jo varbūt viņiem tas noderēs, varbūt viņi izglābs nākamo pasauli. Pirms gadiem trīsdesmit biologs bija tārpiņu vai puķīšu pētnieks, tagad tā ir top profesija, viss ir mainījies. Man liekas, ka sabiedrība vai cilvēce ir tāds kā ķermenis un dzejnieks, kurš pārsvarā ir pilnīgi asociāls elements, pilda kādu svarīgu un noteiktu funkciju. Mēs nezinām, kā viss attīstīsies, varbūt pēc piecdesmit gadiem dzejnieks būs tas, kurš saliek algoritmus pareizi.
Pasaule balstās uz lieliem noslēpumiem, un ir svarīgs tas, kas ir, nevis tas, ko grib. Kaut gan individuāli katram cilvēkam ir ārkārtīgi svarīgi zināt, ko viņš grib. Jo griba ir pazīme, ka cilvēks ir dzīvs un iet savu ceļu. Ļoti bieži cilvēks negrib neko vai domā, ka atnāks laimes lācis un visu viņam sakārtos.
Būsim godīgi – atnākot mājās, ko ir vieglāk darīt? Ieslēgt televizoru vai internetu. Bet, kad tu beidzot saņemies un izlasi kādu grāmatu, jūties tik ļoti bagātinājies! Tad domā, ka nu tikai lasīšu un vairs neko neskatīšos, bet tad pienāk tā diena, kad atkal uzvar televīzija vai internets. Tā jau ir lielākajai daļai, arī man.
– Atgriežoties pie domas par Latviju, – lai arī mūs apdraud mākslīgais intelekts un ekrāni, tomēr mēs joprojām lasām, dziedam vai dejojam. Kultūra un māksla aizvien ir mūsu vērtība.
Zini, man citreiz šķiet, ka visvairāk mūs apdraud pašu stulbums. Latvija tiešām ir maza, es nezinu, kas es būtu, piemēram, Amerikā. Vai es vispār būtu rakstniece, varbūt man nemaz nebūtu jādomā par naudu. Cilvēki jau nesaprot to specifiku, mēs esam maza tauta, grāmata ir dārga, pie vienas grāmatas strādā kādi desmit cilvēki, tāpēc ir vajadzīgs kultūrkapitāla fonda atbalsts. Bet bieži cilvēki to nesaprot un lamājas – ko tie grafomāni tur atkal ir sarakstījuši! Jo, protams, kultūra jau ir tas sviests uz maizes, tā nav pati maize.
Taču ir vērts paskaitīt, cik mums Latvijā ir rakstnieku, dziedātāju, sportistu, domāju, ka mēs noteikti pārsniedzam vidējo līmeni pasaulē. Un tas ir labi, varbūt izdzīvosim. Mēs esam mazāk par diviem miljoniem, tā jau ir aizsargājamā teritorija.
– Kāda nozīme tavā dzīvē ir ticībai?
Kad ieeju baznīcā, rakstniece paliek aiz durvīm. Likumi pret mani un pret bomzīti, kas stāv pie baznīcas durvīm, ir vieni. Grēki ir katram savi, vakarēdiens visiem viens, un tas labi visu izlīdzsvaro.
Par ticību ir pētījums, ka lūgšanas laikā smadzenes aktivizējās tā, it kā atrastos starp miegu un nomodu. Tas ir kā nomoda sapnis, kā starpstāvoklis, kādā dabiski spēj atrasties mazs bērns. Man šķiet, ka cilvēki ļoti cieš, esot tikai šajos divos – pluss un mīnuss – stāvokļos.
Es neesmu nekāds baznīcā iešanas paraugs, bet nu jau būs 25 gadi, kopš esmu pareizticīga. Baznīca ir mana skābekļa maska, ko es uzlieku vispirms sev, lai pēc tam varētu palīdzēt citiem. Es zinu, ka diezgan daudz no manis ir atkarīgs, bet tajā pašā laikā saprotu, ka īstenībā jau nekas. Ko cilvēks var paredzēt? Ka viņam būs nauda un drošība līdz 99 gadiem?
– Vai ticībai ir kāda nozīme mākslinieciskajā radīšanā?
Tur noteikti ir arī kāda mana talanta daļa. Atceros, vienā no pirmajiem prozas lasījumiem, Tatjana Tolstoja teica, ka rakstnieks jau neko nedara, viņš ir tikai elektrības vads, kas pārraida impulsu. Un tu vari būt labs vads vai slikts. Ja tekstā ir tikai mans darbs, tad tā nav māksla, jo tur ir jābūt kaut kam vairāk. Ir mirkļi, kad raksti un jūti, ka sanāk kāds teikums, par ko pats brīnies – no kurienes tāds? Bet nav arī tā, ka tas nav mans darbs, tā ir mana sāls lelle okeānā.
Katra grāmata ir kā vēstule, un tev lasītāji ir viens no simts. Arī laiks ir noslēpums. Liels vairums izlasa tad, kad iznāk grāmata, bet dažs pēc gadiem desmit vai piecdesmit, un tu nekad nezini, kad satiksi tos savus neredzamos draugus.
– Kāpēc tavās grāmatās ir tik daudz skumju?
Pasaule cieš, lielākā daļa cilvēku piedzīvo ciešanas. Protams, rakstīt par to vairs nav moderni, tagad topā ir konceptuālisms ar pozitīvismu. “Čerņa” nav modē, lai gan nevarētu teikt, ka es ar to ļoti aizrautos. Es vienkārši nepazīstu un pati nekad neesmu bijusi tāds cilvēks, kam būtu darbs ar regulāru algu, kas ietu uz skaistumkopšanas salonu, brauktu atvaļinājumā uz Turciju gulēt pie baseina. Es pazīstu citus cilvēkus, un man interesē citi cilvēki. Bet esmu arī aizdomājusies, ka man tomēr vajadzētu uzrakstīt tādu grāmatu, kas nes mierinājumu. Kad uzrakstīju “Dzimtenīti”, sapratu, jā, diagnoze ir, bet kur ir zāles? Un pamazām es jau uz to pusi dodos, jo, piemēram, “Vilcēnos” ir arī skaistums, kontrasts starp jauno, vulgāro un vecmodīgo, trauslo, poētisko.
– Kas tevi atveda uz Jelgavu?
Kad aizgāju no Liepājas Karostas, kuru mīlu joprojām, kādu laiku dzīvoju Dubultos. Kad sāku meklēt dzīvokli, izdomāju, ka man vajag baznīcu, ūdeni un plašākas telpas ar augstajiem griestiem. Ieraudzīju internetā fotogrāfiju manā gaumē, kas izrādījās Sanktpēterburgas komunālais dzīvoklis, ieliku sludinājumu, ka meklēja tādu. Bet piedāvājumā bija tikai mazi dzīvokļi par augstām cenām, ar reģipsi un iebūvētām spuldzītēm. Viss tas, kas lielajam vairumam cilvēku liekas smuki, bet mani padara grūtsirdīgu tikai no izskata vien.
Un tad pamanīju, ka Jelgavā tiek piedāvātas īres tiesības komunālajiem dzīvokļiem, kur remonts nebija taisīts no deviņdesmitajiem. Tāds gruntīgs dzīvoklis ar veco laiku sajūtu. Es brīnījos, kā var būt komunālais dzīvoklis 2020. gadā. Laikam tas ir vienīgais visā Latvijā. Taču nesen māju pārdeva, un ceru, ka izdosies vienoties ar jauno īpašnieku par palikšanu, jo pagaidām negribas iet no Jelgavas prom.
– Jo jāuzraksta taču vēl grāmata par Jelgavu!
Jā! Pirms vairākiem gadiem, es sāku rakstīt pasaku sēriju par pilsētām, ir jau Ventspils, Kuldīga un Dubulti. Pasakas ir manas sajūtas un vērojumi par pilsētu. Es apzināti izvairos no tā, ko visi jau zina, ar ko pilsēta slavena, tas ir mans stāsts. Reiz, kad vēl biju Dubultos, man viena žurnāliste atsūtīja e-pastu, jautājot, kad būs pasaka par Jelgavu. Atbildēju, ka Jelgavu galīgi nepazīstu un nevaru tā uzrakstīt, ja nedzīvoju pilsētā uz vietas. Un to es atcerējos tikai tad, kad jau šeit biju izremontējusi to komunālo dzīvokli.
Tagad apmēram esmu izdomājusi, kā varētu par Jelgavu rakstīt. Jelgavnieki droši vien saķers galvas, bet man ļoti patīk krauķi, ko šeit nevar ciest. Es izdomāju, ka tās ir tādas melnas lidojošas grāmatas, kas ķērkdamas laižas pa gaisu. Jelgavas pasakā man ir atslēgvīrs, kuram pieder atslēgas no visām istabām un dzīvokļiem, un katram cilvēkam ir sava istaba. Nekur iepriekš nebiju pamanījusi tik daudz skaistumkopšanas salonu kā Jelgavā, un tā es izdomāju, ka mēs katrs veidojam savu ārējo tēlu, bet iekšā, tajās noslēpumainajās istabās, ir kaut kas cits, un atslēgvīram ir tās īstās atslēgas. Tā nebūs bērnišķīga pasaka, kurai laikam nederēs mani zīmējumi un būs jāaicina palīgā kāds cits mākslinieks. Bet vispirms šī grāmata ir jāuzraksta.
– Man šķiet, ka tev ir krietni labi izdevies noķert Jelgavas būtību. Ārēji pilsēta ir kosmētiski izskaistināta, visiem pieejama, bet tās sirdi un patieso būtību reti kuram izdevies redzēt un piedzīvot.
Kad skatījos video par veco kanālu, mani tas ļoti aizkustināja, jo likās, ka šī ir pilsēta ar nolaupītu seju. To ir izmocījis karš, pazaudētas daudzas skaistas vietas, kaut kas ir no jauna sacelts, bet tas drīzāk izskatās kā tāds arhitektonisks apjukums. Un, protams, Rīgas tuvums. Es agrāk dzīvoju Tukumā, kur sajūta bija līdzīga – it kā šī pilsēta ir tikai tā starp citu. Jo, tikko tu dzīvo 70 kilometru rādiusā, tu vienmēr esi ceļā uz lielpilsētu. Mana lielākā laime būtu, ja vēl kāds bērnišķīgais uzrakstītu pasaku par savu vietu. Nevis tādu prezentatīvo stāstu, reklāmas rulli katalogam, bet savu personīgo, kaut vai par susuriņu un pīrādziņu.
