Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes mazo dzīvnieku izolatora mājiņa ir vieta, kur pēc tikšanas suņu un kaķu ķērāju rokās nonāk mūsu pilsētas klaiņojošie dzīvnieki.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes mazo dzīvnieku izolatora mājiņa ir vieta, kur pēc tikšanas suņu un kaķu ķērāju rokās nonāk mūsu pilsētas klaiņojošie dzīvnieki. Mazais namiņš atrodas Pārlielupē, fakultātes teritorijā un tieši tur daudzi suņi un kaķi pavada savas dzīves nogali. Līdz pēdējam brīdim ņaudētāji un rējēji gaida un cer, ka viņu saimnieki tomēr atnāks un vedīs viņus mājās, taču tā notiek samērā reti. Ja dzīvniekam paveicas, viņš nokļūst jaunās mājās, bet,
ja liktenis nav bijis vēlīgs, četrkājaiņiem atliek vien nesāpīga eitanāzija jeb, vienkāršāk sakot, nogalināšana.
Mazo dzīvnieku izolatora namiņš Helmaņa ielā 8 agrāk bija vieta, kur veica pretparazītu apstrādi zirgiem, pēc tam tur bija noliktava, bet nu jau četrus gadus šajā namiņā tiek turēti noķertie četrkājainie klaidonīši. Sākumā suņi tika vienkārši piesieti pie neapkurinātās mājiņas radiatoriem, bet tagad namiņu apsilda «Jotul» krāsniņa un aizvadītajā gadā tur izbūvēti arī suņu būri.
Unda Ģēģere ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultātes Klīniskā institūta vecākā laborante. Taču bez saviem tiešajiem pienākumiem fakultātē jau vairākus gadus viņa aprūpē mazos dzīvnieku izolatora iemītniekus. «Es vienkārši sāku to darīt un tagad esmu kļuvusi par tādu kā izolatora vadītāju bez algas,» teic Unda. Tieši viņa ir tā, kas atbild uz telefona zvaniem par izolatorā nokļuvušajiem dzīvniekiem un izrāda zvēriņus to saimniekiem vai jaunu māju piedāvātājiem.
Izdzīvo tikai daļa suņu un kaķu
No aizvadītajā gadā izolatorā nonākušajiem vairāk nekā 200 suņiem tikai desmitajai daļai jeb 20 dzīvniekiem pakaļ ieradušies viņu īstie saimnieki, bet aptuveni 100 suņuki nokļuvuši jaunās mājās. Pārējie dzīvnieki ir eitanazēti.
«Visi zina, cik daudz uz ielām ir klaiņojošu kaķu. Taču suņi uz ielas vai pagrabos nedzīvo un nevairojas, viņi ķērāju rokās nonāk tikai saimnieku nevīžības vai bezatbildības dēļ,» stāsta Unda. Ar katru gadu izolatorā nonāk aizvien vairāk suņu, un šķiet, ka to saimnieki kļūst aizvien nežēlīgāki, izmetot dzīvniekus uz ielas vai atmetot ar roku pazudušo un aizmukušo dzīvnieku meklēšanai.
Ar kaķiem situācija ir vēl bēdīgāka. No visiem izolatorā nonākušajiem murrātājiem dzīvi paliek tikai aptuveni piektā daļa, bet pie īstajiem saimniekiem kaķi atpakaļ nonāk ārkārtīgi reti. Pārējie dzīvnieki izolatorā nogaida likumā noteiktās divas nedēļas un tad tiek eitanazēti. Unda stāsta, ka kaķus uz mājām bieži paņem fakultātes studenti un viņu paziņas. Vieglāk dabūt mājas ir tiem minkām, kuri ir kastrēti vai sterilizēti veterinārmedicīnas mācību procesā. Liela nozīme ir kaķa izskatam, mazi un skaisti kaķēni izolatorā ilgi neuzturas, tie drīz nonāk labās mājās.
Zinot, ka izolatorā nokļūst saimniekiem nevajadzīgie dzīvnieki, daudzi suņu īpašnieki vienkārši atved savus dzīvniekus līdz izolatoram un atstāj piesietus pie žoga, turpat pamet kasti ar kaķēniem. Vienojoties ar izolatora darbiniekiem, izolatorā iespējams par samaksu atstāt nevajadzīgu dzīvnieku, kuram varbūt paveiksies atrast jaunus saimniekus.
«Izolatora vietu skaits ir ierobežots, un, ievedot jaunus noķertos suņus un kaķus, nākas pieņemt smagu lēmumu par to, kurš no vecajiem paliks dzīvot un kurš būs jāiemidzina,» stāsta Unda.
Ja dzīvniekam pakaļ ierodas īstais saimnieks, viņam jāmaksā noteikta summa par suņa vai kaķa uzturēšanu izolatorā. «Ne visiem ir ko samaksāt, tādēļ bieži iekasējam tikai daļu no uzturēšanas un barības izdevumiem. Taču varu teikt, ka arī neliela naudas summa disciplinē saimniekus un liek viņiem turpmāk izturēties pret savu dzīvnieku rūpīgāk,» teic Unda. Viņa gan piebilst, ka maksa par uzturēšanos izolatorā atbaida daudzus dzīvnieku saimniekus un viņi tā vietā, lai samaksātu un atgūtu suni vai kaķi, atstāj viņu izolatorā gaidīt jaunus saimniekus vai eitanāziju.
Pedagoģiskais sunītis un citi dīvaiņi
Unda Ģēģere ir cieši pārliecināta, ka katram sunim un kaķim kaut kur ir īstais saimnieks, tikai ne vienmēr viņiem izdodas satikties. Uz Helmaņa ielas izolatoru vai ik dienas nāk cilvēki, kas meklē sev suni vai kaķi, diemžēl lielākā daļa grib dot pajumti tikai šķirnes dzīvniekiem, kuri būtu viņu prestiža cēlāji, bet tādi izolatorā ir retums. «Ja arī kāds saimniekam noklīdis, tad pēc viņa ātri vien ierodas pakaļ,» teic Unda, piebilstot, ka viņai lielu prieku sagādā reizes, kad labi situēti cilvēki nolemj paņemt mājās kādu pavisam vienkāršu krancīti vai minku.
Pēc pieredzes viņa zina stāstīt, ka visgrūtāk dzīvniekus piemeklēt ir skolotājiem un mediķiem. «Šo profesiju cilvēki parasti grib dzīvniekus ar ideālu raksturu, perfektām uzvedības manierēm un – vislabāk – ar simtprocentīgām garantijām par to, ka suns vai kaķis vienmēr būs paklausīgs un rātns,» piebilst Unda.
Pieprasīti izolatorā ir pieauguši sargsuņi. Lai no kucēna izaudzinātu sargu, vajadzīga laiks un pacietība, bet daudziem cilvēkiem māju sargāt vajag uzreiz. «Mani izbrīna veci, slimi pensionāri, kas grib paņemt mājās lielus un niknus sargsuņus – viņiem taču nebūs ko dot ēst tik lielam zvēram, nemaz nerunājot par viņa savaldīšanu,» stāsta Unda. Esot bijušas pat tantiņas, kas nāk suņus kūdīt un, ar somiņām bakstot sānos, pārbauda dzīvnieka niknumu.
Lai gan izolatora iemītnieku atdošana jauniem saimniekiem ir priecīgs notikums, Unda teic, ka ne vienmēr cilvēkam var dot to dzīvnieku, kuru viņš iekārojis. Izolatora darbinieki pajautā, kādēļ cilvēks grib tieši šo dzīvnieku un kādiem mērķiem suns vai kaķis vajadzīgs. «Bieži jaunie grib uzdāvināt sunīti vecajai māmuļai vai opim, nemaz nepadomājot, vai viņi spēs tikt galā ar dzīvnieka kopšanu,» piebilst Unda. Ja suņuks kādu laiku bijis pie veca cilvēka, tas izolatorā mēdz atgriezties ar pilnīgi sabojātu raksturu – dzīvnieks ir kļuvis bailīgs, nekomunikabls un izlutināts. Šie suņi bieži tiek pārbaroti un pieradināti dabiskās vajadzības nokārtot istabā, jo vecie cilvēki nav spējuši vest viņus pastaigāties.
Kādu laiku uz dzīvnieku izolatoru nāca sieviete, kurai neviens suns nelikās gana labs. Izrādījās, ka skolotājai gados nepieciešams sunītis mazmeitiņai, kura «kļuvusi pārāk egoistiska». Sunīti 12 gadus vecajai meitenei vecmāmiņa bija iecerējusi izmantot kā pāraudzināšanas līdzekli. Lieki piebilst, ka suni dīvainajai vecmāmiņai neviens nedeva. Starp citu, daudzi dzīvnieki uz ielas nonāk tieši tādēļ, ka reiz iegādātās dzīvās spēļmantiņas apnikušas izaugušajiem bērniem.
Tāpat kā daudzās citās vietās, izolatorā laimīgs ir Ziemassvētku laiks, kad cilvēkiem atmaigst sirdis un viņi paņem mājās daudz vairāk dzīvnieku nekā citos gada mēnešos. Unda atceras, ka pirms dažiem gadiem Ziemassvētku laikā no izolatora pie labiem saimniekiem nonāca vesels bariņš pavecu runču, kurus parasti nākas iemidzināt.
