Turpinoties Aspazijas 140. jubilejas gadam, Latvijā un arī Jelgavā turpinās arī literāri atceres sarīkojumi.
Turpinoties Aspazijas 140. jubilejas gadam, Latvijā un arī Jelgavā turpinās arī literāri atceres sarīkojumi.
Nesen Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā notika sarīkojums, kura ieceres autore ir bērnu bibliotēkas “Zinītis” vadītāja Irīna Ķuse un kura tapšanu atbalstījusi Jelgavas Dome. Sarīkojumam bija divas daļas. Pirmā – režisores Lolitas Truksnes iestudētais dzejas uzvedums “Mīlai rokās ir divi svari”, ko līdz skatītājiem “iznesa” Jelgavas Jaunā teātra aktrises Aina Rokjāne un Zaiga Zariņa. Otrā – Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes profesores literatūrzinātnieces Ausmas Cimdiņas stāstījums par feminismu “Sabiedriskā kustība par sievietes lomas stiprināšanu sabiedrībā”.
Zinātniskās bibliotēkas zālē galvenokārt bija pulcējušies Valsts ģimnāzijas humanitāro klašu audzēkņi.
Raksturojot sarīkojuma pirmo daļu, klātesošos saviļņoja abu aktrišu mākslas spēks. Tiešām pārsteidzoši, ka dāmas, kas šajā mākslā it kā nav profesionālas, režisores L.Truksnes vadībā spēja sagatavot tādu iespaidīgu kamertipa izrādi. Bibliotēkas zālē, kur skatītāju pirmā rinda atrodas pāris metru attālumā no aktieriem, taču nevar rādīt kaut ko samākslotu, uzspēlētu. Acīmredzot Aspazijas dzeja ir tik dzīvīga, ka tā spēj iet no sirds uz sirdi arī pēc simt un vairāk gadiem.
Literatūrzinātniece A.Cimdiņa, runājot par feminismu, uzsvēra, ka viena no šīs kustības spilgtākajām pārstāvēm 19. – 20. gadsimta mijā Latvijā neapšaubāmi bija Aspazija. Zinātniece piebilda, ka vēsturē feminisms piedzīvojis nežēlīgu pretestību. Par cilvēktiesību pamatideju attiecināšanu uz sievietēm “Sieviešu tiesību deklarācijas” autore francūziete O. de Guža 1791. gadā tika giljotinēta. Taču, runājot par reālās sadzīves saistību ar filosofiskajiem uzskatiem un idejām, profesore piebilda, ka Aspazija, rūpējoties par Raini, savā mūžā daudz darījusi arī necilos sieviešu darbus. Piemēram, ikdienišķa cietumnieka apģērba atutošana nav īsti savienojama ar augstām garīgām lietām. Taču tāda abiem dzejniekiem bija dzīves nepieciešamība.
Pavisam citādā noskaņā Daukšu lielās saimes istabas Aspazijas aprakstītajā “saulainajā stūrītī” dzejnieci pieminēja Zaļenieku ļaudis un viņu viesi. Jāpiebilst, ka dzimtajā pagastā dzejnieci atceras īpaši sirsnīgi, bet mazliet no pikantās puses. Ko tad no lauku ļaudīm noslēpsi – vienalga, vai tas bijis vakar vai pirms simts un vairāk gadiem! Šoreiz ar priekšlasījumu par dzejnieces dzīvē ne tik skaidrajām lietām uzstājās literatūrzinātnieks Jānis Zālītis. Viņš cēla gaismā Aspazijas biogrāfijas “līķi” – pirmo vīru Maksi Vilhelmu Valteru, kas nācis no Valgundes pagasta Cīskām. Izrādās, ir ticamas liecības, ka šis vīrs, kas ne bez Aspazijas gribas literatūras vēsturē iegājis kā nemīlams Daukšu izsaimniekotājs, patiesībā bijis godājams cilvēks. Viņu 1903. gadā ASV Filadelfijā emigrējušie tautieši ievēlējuši par Brīvo latvju biedrības priekšnieku. 1929. gadā laikraksta “Pēdējā Brīdī” 3. oktobra numurā M.V.Valtera māsa Dārta liecina, ka patiesais Daukšu izputinātājs bijis dzejnieces tēvs. Tieši jaunais vīrs centies kaut ko glābt. Aspazijai ar Valteru bijis norunāts, ka viņa uzticīgi sekos savam vīram uz Ameriku. Tomēr tas tā nebija noticis. Savās negatīvu emociju vadītajā korespondencē, kas sūtīta no viņa okeāna krasta, Valters raksta par netīro Raini (Pliekšānu), kas nav varējis godīgi “apsievoties”, bet pavedis cita vīra sievu, kuras pareizais vārds ir Elza Valtere…
Priekšlasījumā Daukšās J.Zālītis uzdeva pat jautājumu: “Kur palikuši Aspazijas bērni?” Savulaik sabiedrībā baumots, ka tādi tiešām bijuši. Bet te, šķiet, tiešām “šauts pār mēru”. Taču, no otras puses, kā atzīst arī rakstnieks Zigmunds Skujiņš, Aspazija savā biogrāfijā mudžinājusi un slēpusi vairākas būtiskas lietas. Piemēram, līdz pat pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem gan literatūras vēstures grāmatās, gan enciklopēdijās bija samelots dzejniece dzimšanas gads. Viņa sevi bija pataisījusi par trim gadiem jaunāku. Pateicoties nu jau aizsaulē aizgājušās literatūrzinātnieces Saulcerītes Vieses atklājumam, strādājot arhīvos, kļuvis skaidrs, ka dzejniecei šogad ir 140 gadu jubileja. Kā 1865. gada 16. martā desmitos vakarā Daukšās dzimusī Johana Emīlija Līzelote Rozenberga pārtapusi par vēlāk pasē reģistrēto Elzu Rozenbergu, vēsture klusē.
