Vēsture kļūst par «karstāko» tēmu Latvijas dienas kārtībā. Vēl nav norimušas kaislības ap 16. martu un latviešu leģionāriem, kad jau sākusies ažiotāža ap 9. maiju un Otrā pasaules kara beigu 50. gadadienu.
Vēsture kļūst par “karstāko” tēmu Latvijas dienas kārtībā. Vēl nav norimušas kaislības ap 16. martu un latviešu leģionāriem, kad jau sākusies ažiotāža ap 9. maiju un Otrā pasaules kara beigu 50. gadadienu. Šķiet, gājieni un “pretpiketi” par notikumiem, kas risinājās sen, katru gadu pulcē arvien vairāk cilvēku. Vēsturnieki drudžaini ražo jaunas vēstures grāmatas, kas izraisa asus strīdus. Pagātne turpina mūs šķelt.
Kas kavē kopīgas vēstures izpratnes nostiprināšanos? Visizplatītākā atbilde, īpaši latviešu vidū, ir šāda: viena sabiedrības daļa turpina dzīvot padomju stereotipu varā. Šie stereotipi tiek atražoti plašsaziņas līdzekļos (īpaši Krievijas televīzijā un vietējā krievvalodīgajā presē), atsevišķās grāmatās un ģimenes lokā. Manuprāt, šī atbilde lielā mērā ir pareiza, taču mani reizēm māc šaubas par to, cik pievilcīga ir tā Latvijas vēstures interpretācija, ko parasti piedāvājam “patērētājam”, kas nav “savējais”. Ko lai domā krievs, kas vēlas naturalizēties un identificēties ar Latviju, ja par tās simbolu un paraugu tiek uzskatīts, piemēram, Kārlis Ulmanis, kas ne vien dibināja Latvijas valsti, bet arī likvidēja demokrātiju un maz darīja, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību? Vai varēsim jebkad iestāstīt kādas citas ES dalībvalsts pilsonim, ka varoņi bija tie latvieši, kas piespiedu kārtā tika mobilizēti sveša diktatora armijā, lai karotu pret cita diktatora armiju? Ar kādām personībām savā vēsturē lai lepojas latviešu jaunietis, kas ir ne vien savas valsts patriots, bet arī pārliecināts demokrāts?
Dažādās auditorijās esmu uzdevis jautājumu: “Kurām personībām Latvijas vēsturē ir vislielākie nopelni demokrātijas nostiprināšanā?” Reakcija parasti ir neērts klusums. Izrādās, ka esam būvējuši demokrātiju un tiesisku valsti bez demokrātiem. Latvijas etniski daudzveidīgajā sabiedrībā allaž esam spējuši saticīgi sadzīvot, bet nevienam par to nav nekādu nopelnu.
Šādu personību trūkst mūsu vēsturiskajā apziņā, jo maz ir darīts, lai tās apzinātu un popularizētu. Pirmskara Latvijā, kā arī pēckara trimdā vēsturnieki akcentēja nacionālo ideju – kā veidojās nacionālā pašapziņa, kā dzima, īstenojās un tika uzturēta Latvijas valstiskuma ideja. Tagad vēstures skolotāji akcentē galvenokārt strīdīgos jautājumus, bet vēsturnieki – tādu jautājumu izpēti, kas agrāk nebija iespējami arhīva materiālu nepieejamības dēļ.
Gandrīz nemaz nav pētītas Latvijas demokrātiskās tradīcijas, mūsu demokrāti pirmskara Latvijā, okupāciju laikā, mūsdienās. Varbūt es maldos, bet vienīgie izņēmumi, kas man nāk prātā, ir Ādolfa Šildes trimdā izdotā grāmata “Valstsvīri un demokrāti” un Inetas Ziemeles redakcijā tapusī “Cilvēktiesības Latvijā un pasaulē”.
Manuprāt, būtisku ieguldījumu sabiedrības konsolidācijā var dot diskusija par Latvijas demokrātijas tradīcijām, par izcilām personībām (latviešiem, ebrejiem, baltvāciešiem, krieviem un citiem), kas ar savu darbu stiprinājuši demokrātiju un likuma varu, kas pret vairākumu aizstāvējuši mazākuma viedokli.
Latvijas Vēstures skolotāju biedrība sāk īstenot projektu, kurā paredzēts apspriest Latvijas demokrātijas personības un sagatavot attiecīgus mācību materiālus. Paredzams, ka būs pretestība un kritika, ka tiek radīta kaut kāda elitāra vai patiesībai neatbilstoša “mitoloģija”. Tikai godīgs, līdzsvarots un profesionāls darbs spēs šādu kritiku novērst. Attīstoties diskusijām par mūsu pagātni, jācer, ka arī prezidentes vēsturnieku komisija un pārējā vēsturnieku saime, bet jo īpaši plašsaziņas līdzekļi aktīvāk meklēs, atradīs un popularizēs tās vēstures personības, kas var vienot visus demokrātiski tendētus cilvēkus Latvijā, neņemot vērā tautību, reliģisko piederību vai dzimto valodu.
Saīsināto no www.delfi.lv
