Pēdējā laikā arī «Ziņās» izraisījusies diskusija par un pret izmaiņām Pensiju likumā. Visi rakstām, meklējam kopsaucēju mūsu dažādajām interesēm.
Pēdējā laikā arī «Ziņās» izraisījusies diskusija par un pret izmaiņām Pensiju likumā. Visi rakstām, meklējam kopsaucēju mūsu dažādajām interesēm. Ministrs Roberts Jurdžs min valstis, kur pensiju sāk saņemt ar 65 gadiem. Bet šo valstu iedzīvotāji nezina un lai nekad arī neuzzina, ko nozīmē nacionalizācija ar piespiedu deportācijām un cilvēku izšaušanas limitiem. Tāpat viņi nezina, ko nozīmē haoss, privatizācija, kad tiek radīta (rodas) hipertrofēta tirdzniecība ar importa precēm, kas galīgi atrofē vietējo rūpniecību un lauksaimniecību. Vairāku paaudžu darbā sarūpētais – valsts īpašumi – manipulāciju rezultātā nonāk šauru aprindu valdījumā, bet sabiedrības vairākumam tiek sertifikāti ar simtreiz pazeminātu reālo vērtību un bezdarbs.
Sabiedrības vairākumam nav iekrājumu, kādi ir Jurdža kunga pārskaitīto valstu iedzīvotājiem. Arī sociālo budžetu tur neapdraud nodokļu nemaksātāji un tā izsaimniekotāji. Izsaimniekotāji vienā gadā iemaksātos tūkstošus nākamajā gadā saņēma atpakaļ, turpmāk dzīvojot uz sociālā budžeta rēķina – saņemot no tā desmit reizes vairāk nekā tie, kas 40 – 50 gadu sūrā darbā necilvēcīgos apstākļos šeit kolhozos vai ziemeļu lēģeros radīja vērtības, kas tagad kļuvušas par dažādu «šeftmaņu» privātīpašumu.
Grūti spriest, kāds būs diskusiju rezultāts. Valstij un tās budžetam jākalpo pretrunu mazināšanai sabiedrībā, bet dažas valdības ar savu rīcību pretrunas saasina, un tā tas ir arī šoreiz.
Pensijas vecuma palielināšana pašreizējos bezdarba apstākļos var būt sabiebrības traģēdija ar smagām (neprognozējamām) sekām.
