Ievērojot atvieglotos drošības noteikumus, Jāņu svinības šogad tomēr būs atļautas. Priecē arī kalendārā iezīmētās piecas brīvdienas, kas varētu būt labs iemesls, lai ierasto svinēšanu papildinātu ar kādu jaunu ideju. Jāņi ir latviskās gadskārtas svētki, kad pinam pļavas ziedu un ozollapu vainagus, kurinām ugunskurus un ar dziesmām un dejām pavadām gada īsāko nakti. Tradicionāli Jāņu svinības notiek naktī no 23. uz 24. jūniju, taču ir vērts zināt, ka dažas dienas pirms šiem datumiem, visbiežāk 21. jūnijā, sākoties astronomiskajai vasarai, senāk tika svinēti vasaras saulgrieži jeb precīzāk – saulstāvji.
Dažādos avotos ir atrodamas vairākas saulgriežu tradīcijas, ko viegli varam pielāgot mūsdienu iespējām, svinot gan saulgriežus, gan Jāņus. Iespējams, šogad būs vairāk laika, lai iemācītos kādu jaunu saules dziesmu vai rotaļu, nopītu vainagu no deviņiem dažādiem ziediem vai ieietu zāļu pirtī. Svarīgākais uzdevums, kas paveicams Jāņos, ir piedalīšanās, vienalga, vai tā būtu galda klāšana, ugunskura būvēšana vai dziedāšana. Ja vēl varam pievienot Imanta Lancmaņa sirsnīgo ieteikumu “sajūsmināties par visu”, tad svētki būs izdevušies. Turpinājumā divi dažādi, bet vienlīdz skaisti stāsti par saulgriežu un Jāņu svinēšanu.
Jo svētkus vajag daudz!
“Es svinu abus svētkus – gan Jāņus, gan saulgriežus,” teic Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeja “Pikšas” vadītāja un folkloras kopas “Leimaņi” dalībniece Ilga Ķipsne. “Kad saulgriežu naktī ir iziets savs iniciācijas rituāls, tad pēc pāris dienām pilnīgi netraucē ne šašliks, ne alus, ne ziņģes. Tad tā vienkārši ir tāda lustīga padarīšana.”
Kā pareizi?
Bija laiks, kad es ļoti gribēju zināt, kā ir pareizi, tas bija ap gadiem trīsdesmit, tad daudz interesējos par ezoterisko un tautisko. Tā reiz jauši vai nejauši nokļuvu Māras Dalderes lekcijā, kur viņa stāstīja par to, kā tautas dziesmas ir izprotamas jeb kā iztulkot to, kas tajās sacīts. Man pavērās pilnīgi cits priekšstats, jo skolā tas, protams, netiek mācīts, par ko man ir ārkārtīgi žēl.
Vēlāk braucu uz Ilgas Reiznieces vadītajiem Jāņu ielīgošanas pasākumiem, un man tā gribējās vienreiz redzēt tos īstos Jāņus! Tajā laikā saulgriežu pasākumus vēl ļoti reti kas organizēja un mēs ar vīru braucām pie Gudenieku suitiem skatīties to īsto svinēšanu. Taču tur es nedaudz vīlos, jo pasākums bija pēc līdzīga scenārija, kā pati kādreiz rīkoju Jāņus kolhozā, ko tolaik drīkstēja saukt par pļaujas vai apsējības svētkiem.
Tā pēc gadiem es nolēmu atrast savu īsto saulgriežu sajūtu pati.
Savās mājas
Savu saulgriežu rituālu esmu salasījusi kopā pa druskām. Esmu klausījusies, kā svin Ilga Reizniece, mazliet skatījusies no folkloras kopas “Delve”, mana skolotāja ir bijusi arī Ilga Leimane. Kādu laiku Dobelē dziedāju folkloras kopā “Puduris”, kur bija nolasījušās sievas, kas tautasdziesmu meklēja dziļumā, un es toreiz klausījos vaļā muti.
Galvenokārt esmu skatījusies tautasdziesmās, jo tur jau viss ir apdziedāts. Tā pa folkloru maisoties, to, kas ir iekritis manā turziņā, arī darām. Tu vari tulkot kā tulkodams, svarīgi ir, kā pats saproti un kas pašam der. Tā mazpamazām es nonācu līdz saviem īstajiem Jāņiem.
Pie mājas mums ir savs Leimaņu kalns, kur nu jau daudzus gadus lielākā vai mazākā pulkā kopā ar folkloras kopu “Leimaņi” rīkojam saulgriežu svinēšanu. Arvien ir kāds svešs no malas, kāds vērotājs, kas atnācis paskatīties, kas tad te notiks. Kādreiz tas mani uztrauca, bet tagad eju mierīgi, daru tā, kā es to saprotu, nebaidos vairs, vai tas ir pareizi vai nepareizi, jo tie ir mani Jāņi.
Vainagu burvība
Vanagu pīšana ir tas, ko aicinu darīt katrai sievai un meitai. Tā ir tā mana Jāņu sajūta. Es pati ilgi nemācēju uzpīt vainagu, bet tad par dziļu izbrīnu uzzināju, ka var pīt arī pavisam vienkārši. Nomērīt zaru, sasiet to kopā un tad ar diegu stiprināt klāt ziedus un zāles. Tagad tikai tā vien pinu. Vainagam es lasu tos ziedus un zāles, kas mani uzrunā, kas man der. Ir tik skaisti vērot, ka katrai vainags sanāk citāds. Vienai tas ir tik skaists un akurāts, ka prieks skatīties. Bet citai un arī man nekad tāds nesanāks, vienmēr kāda smilga vai zars līdīs ārā. Es domāju, ka tas dziļais temperaments katrā vainagā ir iekšā. Tā ir iekšējā brīvība, ko vainagā var izjust, ko tas parāda.
“Lai top!”
Saulgriežos mēs kurinām pirti, pinam vainagus, darām to, ko visi lieliski zinām. Taču tajā ir arī kas īpašs, jo kāda brīdī nostrādā iekšējā sajūta un daba. Tu vari vienkārši ļauties dabai.
Pie mājas mums ir liels ozols, pie tā aizkuram uguni. Mums dzimtā kādreiz nebija neviena Jāņa, tagad ir vairāki. Kāds no Jāņiem aizdedz mazo ugunskuriņu pie ozola, un tur mēs padomājam par saviem senčiem, kas ir viņā saulē, par senmātēm, sentēviem. Ikdienā jau mēs aizmirstam, ka neesam pirmie, ka pirms mums ir bijuši vēl daudz citi cilvēki. Tas ir fantastisks kosmoss, kas katrā no mums rit no aizmūžiem. Tad rožu ziedlapiņas aiziet mātēm un sievām, ozollapas vīriem. Parasti tur mēs dziedam “Pie Dieviņa gari galdi”, un tad no turienes Jāņi paņem lāpās uguni, un mēs ejam uz lielo kalnu.
Pa ceļam ir viens liels akmens, ko es saucu par Ūsiņu akmeni. Mēs atdodam godu pelēkajam akmenim, kas mums, latviešiem, arī ir īpaša vieta, jo “uz akmeņa Dievs savus kumeļus dusina”. Tad cauri ķiršu dārzam ejam augšā uz kalnu, kur aizdedzam lielo ugunskuru, kam parasti kāds no mūsu dzimtas vīriem ir sagādājis malku un ko sievas skaisti izpušķojušas.
Tur mēs aplī stāvam ap uguni. Protams, lielākā pulkā vienam ir jābūt barvedim, un tā parasti esmu es. Pie uguns esmu nolikusi katram rupjmaizes medusmaizītes gabaliņus, ūdeni un graudus, kā nu kuru reizi. Saulgrieži ir tas brīdis dabā, kad debesis pienāk tuvāk zemei. Tāpēc tad mēs izsakām savus vēlējumus. Daudzi šajā brīdī “sadedzina ļauno”, bet man negribas slikto daudzināt pie uguns. Ja reiz tie debesu vārti ir vaļā, tad gribas, lai vairojas labais. Domāju, ja esam izlēmuši nest gaismu, to vienkārši aizdedzam un nesam un nekā īpaši “nekapājam” tumsu.
Tā nu mēs to slikto nedaudzinām, bet laižam graudus uz riņķi, un katrs novēl, lai vairojas labais. Lieli un mazi ņem graudus un met ugunī, sakot, piemēram, lai vairojas labsirdība. “Lai top!” pārējie apstiprina. Vienmēr pārsteigumu rada mazie bērni, kādas viņiem nāk domas! Kad visi ir vēlējuši, katram dodu pa medusmaizītei kā cienastiņu, dziedam dziesmu saulei vai kādu stipro dziesmu.
Izlauzties cauri tumsai
Tad seko praktiskā pusstunda, kad ejam atpakaļ uz mājām, sanesam galdus, liekam līdzpaņemtos groziņus. Šajos svētkos parasti mums alkohola nav. Sasēžamies ap ugunskuru un vadām to nakti. Esam no kalna ritinājuši arī uguns ratu, kas ir ļoti skaisti, taču pēdējos gadus to nedarām, jo vasaras ir ļoti sausas.
Gaidot rītu, ejam rotaļās, dziedam, kad sākas tumsa, tad parasti dziedam rāmākas dziesmas. Nakts pavadīšana pa gadiem var ļoti atšķirties, kādi cilvēki sabrauc, kāds uznāk noskaņojuma vilnis. Viss, kas jādara, – vienkārši jāļaujas, un tad nāk stāsti vai sarunas, vienu gadu pat dziedājām jaunības laika krievu romances. Ir raudāts un ir smiets, ka traks, atceroties dažādus komiskos atgadījumus, kas piedzīvoti. Ir bijis tā, ka bērni pie ugunskura aizmieg. Viss kā dzīvē! Pēdējos gadus ir izkurināta pirts, ļaudis pa kompānijām iet uz pirti un nopērušies lec dīķī, tā nakts paiet pavisam ātri.
Tā tumsai cauri izlauzušies, gaidām sauli, kas parasti nāk tik lēni! Ir bijuši vienkārši skaisti rīti, un tad ir tādi pārpasaulīgi skaisti saullēkti, kas paliek atmiņā mūžam. Vienu īpaši atceramies, kad bija ārprātīgs aukstums un es no mājas biju sastiepusi uz kalna visu, ko var savilkt mugurā. Tad kā tādi budēļi gājām uz otru kalnu sauli sagaidīt. Rīts bija tik rāms, ka labībā katra stiebra galā bija pa rasas lāsītei un, kad saule pār Dobeli ausa, katra lāsīte mirdzēja. Un tad jau ir viss, burvība ir beigusies.
Katram savi Jāņi
Pēdējos gados saulgriežus 21. jūnijā svin arvien vairāk. Daudziem ir apnikuši šašliks un parastās dziesmas, bet neko citu viņi nezina. Tad var atbraukt paskatīties un katrs uz savām mājām aiznest to, kas iepatīkas.
Es novēlētu katram atrast savu īsto Jāņu sajūtu! Taču jāatceras, ka viss jādara ar mēru, jo, kolīdz parādās pareizi un nepareizi, tā sajūta pazūd. Pati esmu bijusi tādos saulgriežos, kur obligāti jāiet plikām kājām, obligāti tas un tas. Un man tas ļoti nepatika, tādēļ es aicinu ļauties plūsmai.
No trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem man bija tas laimīgais vecums, kad zināju, kas ir pareizi un kas nepareizi. Tad man pasaule sagāzās riņķī, un tagad es saprotu, ka vispār pasaulē viss notiek tā, kā jānotiek. Katram ir savi Jāņi, jo, tāpat kā katra saimniece putru vāra citādāk, tā jātaisa arī svētki. Un svētkus vajag daudz, jo laba vajag daudz!
Pirmā diena kultūrai, otrā sportam
“Jāņus mēs vienmēr svinam 23. un 24. jūnijā. Mums ģimenē pašiem ir gan Līga un Jānis, gan veca lauku māja, kurai ir vairāk nekā simts gadu,” tā savu svētku stāstu sāk jelgavniece Ilona Kleina.
Siers un pīrāgi
Laukos ierodamies kādu dienu iepriekš, jo ēst gatavošana paņem diezgan daudz laika. Kad sabrauc pirmie viesi, uz galda ir jābūt vismaz sieram, ko pasniegt, kaut gan esam ievērojuši, ka sieru Jāņos neviens negrib ēst. Tradīcijas ir spēcīgas – parasti visi to saved, bet neviens neēd.
Neatņemama svētku galda sastāvdaļa ir plātsmaizes un pīrāgi, kas vienmēr sanāk ļoti garšīgi. Tie gatavoti pēc vecāsmammas receptes, un visi tos slavē, jo tie ir tie īstie! Pārējie ēdieni nav tik tradicionāli, tomēr pašu gatavoti. Parasti viesi, kas lielākoties ir mūsu draugi un radi, ierodas ar savu cienastu, ko liekam uz kopīgā galda. Pēdējos gados gaļu, kas tiek atvesta cepšanai, atliekam uz nākamo dienu.
Dziesmas, danči, rotaļas
Nekad nav bijis tā, ka Jāņos mēs tikai sēžam, cepam šašliku un dzeram alu. Mums parasti pirmajā dienā ir kultūras aktivitātes, savukārt nākamajā cenšamies sportiski izkustēties.
Kādreiz ģērbāmies tautastērpos, bet pēdējos gados velkam linu tērpus. Sagaidām ciemiņus uzposušies, pie ieejas izliekam meijas un uzrakstu, gribam, lai tiešām ir īsti svētki.
Līgo vakarā ejam trīs vienkāršās rotaļās, kurās visiem ir jāpiedalās. Tās ir “Šurp, Jāņa bērni”, “Lielais Jānis, mazais Jānis” un “Jānīts sēž ozolā”, kuras var atrast internetā – visisvetki.lv/janu-rotalas. Kādreiz organizējām arī radošās darbnīcas bērniem, taisījām ugunsauli, ko sapinām no salmiem un pēc tam pusnaktī degošu palaidām dīķī. Esam taisījuši arī lukturīšus uz koka ripiņām, kas arī tiek laisti dīķī. Kādreiz esam gājuši aplīgot laukus, bet pēdējos gados to vairs nedarām.
Pagājušajā gadā pinām rotājumu, ko bijām noskatījuši vienā citā pasākumā. Klētī pie staba piestiprinājām lentes, izveidojām puišu un meiteņu apli, un visi, turoties pie savas lentes, mūzikas ritmā mainījās vietām. Tā visiem mijoties noteiktā kārtībā, uz staba izveidojās skaists lenšu raksts. Domājam, ka šogad tas ir jāatkārto, iespējams, varētu to uztaisīt sarkanbaltsarkanu.
Vienmēr ir aicinājums viesiem nākt ar savām idejām, kā kopā interesantāk pavadīt vakaru un nakti. Tā nereti ir atvestas interesantas aktivitātes, piemēram, rotaļa, kurā dalībnieki sadalās pa pāriem un viens no apkārtnē atrodamiem ziediem un augiem apģērbj otru. Ir jauki, ka visi piedalās, jo tad ir liels gandarījums, beigās arī tie, kas sākumā negribēja, ir priecīgi.
Pēc spēlēm un rotaļām sēžamies iestiprināties pie galda klētī, un tur tad arī notiek lielā svinēšana.
Papardes zieds
Naktī ceļam pūdeli, dziedam tai apkārt. Kādā brīdī svinētāji sadalās – vieni sēž klētiņā, citi pie ugunskura, kam kādreiz arī lecam pāri. Ir bijuši gadi, kad visu nakti dejojām dančus, laiks paskrēja ātri, gan mācoties, gan pēc tam skaisti nodejojot. Tā kā esam muzikāli cilvēki, parasti organizējam kādu koncertu, ko pavada sintezators un ģitāra, kas pāriet kopīgā dziedāšanā. Iepriekš esam sagatavojuši dziesmu vārdus uz lapām, lai visi var piedalīties.
Bērni parasti gaida pusnakti, jo tad mēs organizējam papardes zieda meklēšanu. Tā ir kāda puķe, kas sastiprināta kopā ar papardi, kam klāt piesiets kāds gardums un atstarotājs, lai vieglāk pamanīt. Papardes ziedi tiek izlikti pa teritoriju, paslēpti kokos un krūmos, un bērni, tos meklējot, ir lielā sajūsmā.
Saules gaidīšana paiet interesantās sarunās, kādreiz esam iestudējuši arī ludziņu, lai pašiem interesantāk pavadīt laiku. Citreiz naktī uz ugunskura esam vārījuši tēju no salasītām zālītēm.
No rīta ap četriem pieciem notiek pliko skrējiens – tas ir pirmās dienas noslēdzošais posms. Citu gadu dāmas iet rasā mazgāties, tā sagaidot sauli.
Sports un pirts
Otrajā dienā ap desmitiem sākam ar brokastīm, vēlāk vārām soļanku, tiek cepts šašliks, kas pēdējos gados vairs nav nemaz tik ļoti populāri. Viena no mūsu radiniecēm ir pirtniece un masiere, tad nu tiek kurināta pirts, organizētas masāžas vai šokolādes procedūras. Turpat netālu tiek spēlēts volejbols, citreiz notiek arī sacensības un stafetes. Pēdējos gadus organizējam orientēšanas piedzīvojumu sacensības, sadaloties komandās un meklējot kontrolpunktus. Otrajā dienā spēlējam arī “Pēdējais pāris šķiras” vai citas uz sportu orientētas spēles, jo pirmajā dienā vairāk bijušas tādas, kas uz dancošanu.
Protams, tas prasa nopietnu gatavošanos, taču parasti darbi vairāk vai mazāk ir sadalīti. Sievas organizē kultūras programmu un vīri sporta dienu, taču nu jau sāk pievienoties arī bērni.
