Sena pasaka vēsta par pilsētu, kuras centrālajā laukumā bijusi uzstādīta Laimīgā Prinča statuja – visa no zelta, ar safīra acīm un smaragdiem zobena rokturī.
Sena pasaka vēsta par pilsētu, kuras centrālajā laukumā bijusi uzstādīta Laimīgā Prinča statuja – visa no zelta, ar safīra acīm un smaragdiem zobena rokturī. Šo pasaku savulaik pierakstījis autors, kas simts gadus savā dzimtenē bija neatzīts un aizmirsts, no kura atteicās pat viņa tuvākie ģimenes locekļi…
Kādā vēlā rudens dienā pie Laimīgā Prinča kājām nolaidusies bezdelīga, kuras ceļš, kā katru rudeni, vedis uz Ēģipti. Putns aizklājis ar spārnu acis un laidies miegā, kad smaga ūdens pile spēji viņu pamodinājusi. Vai tiešām pat šī statuja nesniegs atpūtai tik ļoti nepieciešamo patvērumu no lietus un aukstā vēja? Pavērsusi skatu augšup, bezdelīga ieraudzīja Laimīgo Princi gauži raudam. Viņš raudāja par savu pavalstnieku grūto dzīvi un arī tāpēc, ka nespēja tiem palīdzēt.
Princis lūdza bezdelīgu izknābt vienu no viņa safīra acīm un aiznest to atraitnei, kas dienas vadīja smagā darbā, lai nodrošinātu trūcīgu iztiku sev un savam slimajam bērniņam. Bezdelīga savu lidojumu uz siltajām zemēm atlika uz vienu dienu un Prinča lūgumu izpildīja. Nākamajā rītā Princis atkal lūdza bezdelīgu – izknābt otru viņa safīra aci un aiznest to jauneklim, kas dienas pavada pie grāmatām, gūdams zināšanas un sapņodams par skaistāku nākotni visiem cilvēkiem, un spiests pārtikt no maizes un ūdens. Bezdelīga atkal atlika savu lidojumu uz Ēģipti, lai izpildītu Prinča lūgumu.
Nākamajā rītā Laimīgais Princis lūdza bezdelīgai izknābt smaragdu no viņa zobena roktura un aiznest to meitenītei, kas ar nosalušām rokām lūdza kādu sīknaudas gabalu no bagātiem vīriem, ik dienas pavadīdama pilsētas laukumā. Bezdelīga lūgumu izpildīja.
Laiks kļuva arvien aukstāks un aukstāks. Bezdelīgai jau sen bija laiks posties tālajā ceļā pretim saulei, taču Laimīgais Princis arvien no jauna lūdza mazā lidoņa palīdzību, un zelta gabali, ar kuriem bija klāta statuja, viens pēc otra aizceļoja pie jauniem un jauniem trūkumcietējiem, bet pilsētnieki brīnījās – kā ziemā šeit gadījusies bezdelīga? Kad pēdējais zelta gabals bija aiznests, putns atvadījās no Laimīgā Prinča un teicās nākamajā rītā agri jo agri doties ceļā.
No rīta Princis viņu ieraudzīja nosalušu… Neizturēja Prinča alvas sirds, statujā radās plaisa, un sirds nokrita līdzās nosalušajam putnēnam.
Kad saule jau bija nostaigājusi pusi sava dienas ceļa, garām piemineklim gāja pilsētas varasvīri. Ieraudzījis Laimīgo Princi, kas bija zaudējis visu savu iepriekšējo spozmi, pirmais no varas vīriem teica: – Ak, cik statuja ir noplukusi! Un pārējie viņam piebalsoja: – Jā, tiešām, cik noplukusi!
Nolēma varasvīri statuju pārkausēt. Metāls izkusa, tik Laimīgā Prinča sirdi pārkausēt neizdevās. Izmeta to strādnieki atkritumu kaudzē, kur gulēja arī nosalušais putnēns.
Tā nu gadījās, ka tieši šajā dienā savu skatu pilsētai pievērsa Dievs. Un sūtīja viņš savu eņģeli uz pilsētu, likdams no tās atnest pašu vērtīgāko. Un eņģelis Dievam atnesa nosalušo bezdelīgu un Laimīgā Prinča salauzto alvas sirdi. – Tas ir pareizi, teica Dievs, – šis putnēns manos dārzos dziedās mūžīgi, bet Laimīgais Princis vienmēr atradīsies manu draugu pulkā…
Tāpat kā pavasarī vienmēr atlido gājputni, Ziemassvētkos pie cilvēkiem atgriežas ticība brīnumam, visam labajam. No mums pašiem atkarīgs, cik vietas sevī mēs atvēlam šai ticībai un vai tā mūs pavadīs arī visa nākamā gada garumā.
Gaišus Ziemassvētkus un katram savu pasaku, kas veido mūs un dzīvi labāku!
