«Zemgales ērģeļu dienu 2015» maratons tuvojas finišam.
Lai popularizētu ērģeļmākslu, piesaistītu uzmanību kultūras mantojumam un vāktu naudu ērģeļu atjaunošanai, Zemgales ērģelnieki 2011. gada oktobrī sarīkoja pasākumu «Zemgales ērģeļu dienas». Jelgavas Sv.Annas baznīcas ērģelniece Māra Ansonska stāsta, ka Zemgales baznīcas, to interjers un inventārs, tajā skaitā ērģeles, ir īpašs un neatkārtojams kultūras mantojums. «Būtisku ļaunumu tam nodarīja abi pasaules kari. Tāpēc ar šiem koncertiem mēs vēlējāmies piesaistīt uzmanību Latvijas 18. un 19. gadsimta meistaru darināto ērģeļu stāvoklim, kas daudzviet ir pat kritisks,» stāsta M.Ansonska, piebilstot, ka tieši tāpēc ieeja uz visiem koncertiem ir par ziedojumiem.
– Kādā no iepriekšējām ērģeļu dienām veltītajiem materiāliem ieraudzīju aizdomīgu frāzi, ka Jelgavas Sv.Annas baznīcā ir vienīgās darbojošās koncertērģeles Zemgalē. Aizdomīgu tāpēc, ka «Zemgales ērģeļu dienu 2015» koncerti aptver daudz plašāku reģionu, un pat mūsu pilsētā vēl pirms nedēļas bija koncerts Sv.Jāņa baznīcā.
Lai kā lepotos ar mūsu baznīcas ērģelēm, bet par «tām vienīgajām» nu gan nebūs tiesa. Jelgavas Sv.Annas baznīcas ērģeles ir lielākās, bet nebūt ne vienīgās. Varbūt šāda pārsteidzīga frāze radusies tāpēc, ka neviens instruments nav mūžīgs, un pienāk laiks, kad nākas to remontēt vai pat restaurēt, ja vien ir nauda un uzņēmība to darīt.
Prieks, ka spēlētspējīgām Zemgales ērģelēm atkal pievienojies ļoti labs instruments Bauskā, ko restaurējis Jānis Kalniņš. Tās savukārt ir lielākās ērģeles, ko darinājis vienīgais latviešu tautības ērģeļbūves meistars Mārtiņš Krēsliņš. Viņa prasmīgo roku darbs ir vairākas tieši Zemgales puses ērģeles. Vēl labs instruments ir Zaļeniekos – tās atjaunojis Kārlis Hermanis. Tās, manuprāt, būtu trīs pašreiz labākās ērģeles Zemgalē. Vēl gandrīz varētu pieskaitīt arī mūsu Sv.Jāņa baznīcas instrumentu, tikai tam nepieciešams pabeigt atjaunošanas darbus. Lielas cerības ir uz Sesavas ērģelēm, kas ir vērtīgs, antikvārs un tai pašā laikā spēlējams instruments.
– Droši vien tieši labās akustikas dēļ nelielajā Sesavas dievnamā tapuši vairāki nozīmīgi ieraksti, kaut vai kontrtenora Sergeja Jēgera un saksofonista Arta Gāgas CD «Duende», kā arī Sergeja Jēgera sadarbībā ar «Sinfonietta Rīga», diriģentu Māri Sirmo un komponistu Raimondu Tigulu tapušais latviski mūsdienīgais «Dziesmiņās remdējos» (abiem diskiem skaņu režisors, starp citu, bija jelgavniekiem labi zināmais Normunds Šnē).
Savukārt Zaļeniekos ierakstīta tieši ērģeļspēle vācu mūziķa Martina Rosta sniegumā. Viņš vienu vasaru veltīja tieši braucienam pa Latvijas lauku baznīcām un, kur ērģeles bija pienācīgā līmenī, veica ierakstus.
Ērģeles diemžēl pakļautas ļoti dažādiem laika un citiem apstākļiem un nolietojas daudz ātrāk nekā pats dievnams. Arī mūsu tagadējās ērģeles Sv.Annas baznīcā būs jau kāds ceturtais instruments.
– Nesen, cik atceros, tika svinēta Annas baznīcas tagadējo ērģeļu 60. gadskārta. Arī tas, kā vēlāk izrādījās, bijis nepareizs datums?
Jā, tās būvētas jau pirms otrā pasaules kara Zviedrijā. 1994. gadā Jelgavas Sv.Annas baznīcā tika uzstādītas Gēteborgas meistara Olafa Hammarberga firmas 1938. gadā būvētās un Jerves draudzei uzticīgi kalpojušās ērģeles. Tām ir 37 reģistri un 2072 stabules.
– Kā var skaidrot šādas, maigi sakot, neprecizitātes?
Visbiežāk tādēļ, ka izmantoti dažādi avoti, un, kā izrādās, baznīcu papīros nemaz nav tik lielas kārtības, kā varētu šķist un kā vajadzētu būt. Jāņem vērā, kādi laiki tikai nav pārdzīvoti, un ne vienmēr un visur bija laiks un vēlēšanās visus dokumentus priekšzīmīgi sakārtot, turklāt mainījās arī ierakstu veicēji, no kuru precizitātes un godaprāta ļoti daudz kas bija atkarīgs.
– Galu galā ne jau skaitļos galvenā nozīme. Vai par skanējumu, ņemot vērā arī ne tik seno remontu, nesūdzies?
Zinu, ka ar šo izteikumu varu iegūt nelabvēļus, jo retajiem nepiemīt tieksme pēc rekordiem, bet, no mana viedokļa vērtējot, šim dievnamam mūsu ērģeles ir mazliet par lielu. Vai arī nav īsti precīzi noregulētas – skaļumā ir gana labas, bet to minimālo, klusināto, maigo skanējumu, kas dažreiz tā iederētos kādā konkrētā skaņdarbā, nevar panākt.
– Koncerti notiek, piemēram, arī Dalbes baznīcā.
Dalbē nav ērģeles, bet harmonijs. Kājminamais harmonijs, kur ir pavisam cita sistēma, līdzīga akordeonam – tas ir plāksnīšu, nevis stabuļu instruments. Kā instruments, jāatzīst, skan labi. Vienīgi pašam ar kājām jāmin plēšas, kamēr rokām tai pašā laikā varbūt jākustas pavisam citā ritmā.
Kamēr pierod, sākumā gāja diezgan pagrūti. Bet Dalbes harmonijs ir pateicīgs tādā ziņā, ka ir sava veida brīvgājiens, gandrīz kā velosipēdam.
– Kājminamie instrumenti digitālajā laikmetā.
Digitālās ērģeles, vismaz ar kurām iznācis saskarties, skan labi. Tomēr zinātājs uzreiz pateiks, ka tonis ir «sintētisks». Sistēma digitālajam instrumentam pamatota uz to, ka, piemēram, attiecīgajā vietā, nospiežot attiecīgo taustiņu, skan flautas skaņas ieraksts, nevis attiecīgā stabule. It kā jau ideāli, tomēr tieši šis samākslotais nekļūdīgums «nodod».
Tāds instruments ir Salgalē, Emburgas baznīcā. Trīsmanuāļu koncertinstruments. Sanāk, ka mūsu apkārtnē ir pieci kārtīgi instrumenti – Salgalē, Zaļeniekos, Bauskā un divi Jelgavā. Un, kad saliks atpakaļ Kalnciema ērģeles, kuras tagad ir izjauktā stāvoklī, būs vēl par vienu vairāk.
Šajā kontekstā ar vārdu «kārtīgi» es domāju tādus instrumentus, kuriem ir vairāk par diviem manuāļiem jeb klaviatūrām. Uz tādiem jau var spēlēt simfoniskās mūzikas pārlikumus. Jo vairāk manuāļu, jo lielākas iespējas.
– Un kā katoļu baznīcā?
Jelgavā ir digitālais instruments. Viņi gan nepiedāvā iespēju koncertēt. Pareizticīgajiem vispār nav ērģeļu vai citu instrumentu, visa liturģija pamatojas uz cilvēka balsi, savukārt Vasarsvētku draudzēs vai vēl modernākās lūgšanu grupās skan modernāki instrumenti – sintezatori, ģitāras, ritma grupas un tamlīdzīgi.
– Kā pati kļuvi par ērģelnieci? Tā jau laikam mūziķim (sevišķi mūziķei) nav vieglākā izvēle kaut vai tīri fiziskā ziņā.
Dziedāju Sv.Annas baznīcas korī, un kā altam iznāca stāvēt tieši blakus ērģelniekam, kas toreiz bija Aigars Reinis. Daudz vērojot, kā viņš spēlē, uznāca vēlme pašai pamēģināt. Uzzinājusi, ka Lutera akadēmijā Rīgā notiek uzņemšana ērģeļspēles nodaļā, nolēmu pamācīties. Apzinājos, ka mana līdzšinējā muzikālā izglītība – mūzikas teorija «mediņos» un klavieres bērnu mūzikas skolā – ir krietni «par īsu», lai pretendētu uz Mūzikas akadēmiju, sapratu, ka tā varētu būt mana vienīgā iespēja.
Sākumā bija ļoti grūti, faktiski cīnījos, kā mēdz teikt, «caur asarām». Tas ir tāpat, kā pirmo reizi mūžā braukt ar automašīnu, un, ja to neesi darījis līdz 30 gadu vecumam, vēlāk tas nav tik vienkārši. Klavierspēles tehnika, protams, ir vajadzīga, bez tās vispār neko nevar iesākt, bet «jāpārstellē» domāšana – no stīgu instrumenta, kas ir klavieres, uz pūšamo, kas ērģeles ir pēc būtības. Te vajadzīgs pavisam cits piesitiens. Reizē jānospiež un reizē jāatceļ visi piespiestie taustiņi, kas klavierēm nav tik būtiski.
– Ērģeles no ērģelēm laikam krietni atšķiras, ne tikai digitālās no klasiskajām.
Tieši īstās ērģeles jau atšķiras vienas no otrām, katrs instruments ir pilnīgi unikāls, kamēr digitālie būtībā visi ir vienādi. Sintezators ir un paliek sintezators. Tāpēc jau arī mūziķi, kaut gan lieli profesionāļi, uz īstām, bet vēl neapgūtām ērģelēm brauc un vingrinās pirms katra koncerta vai dievkalpojuma pat vairākas stundas iepriekš.
– Un kā fiziskā ziņā?
Fiziski grūti spēlēt mehāniskās ērģeles, mums, Annas baznīcā, ir pneimatiskās, kurām ir neliela kavēšana – skaņa dzirdama nedaudz pēc taustiņa skaršanas. Lai gan ir mehāniskās ērģeles, kuras spēlēt ir vieglāk nekā citas. Es vēlreiz varu salīdzināt ar automašīnu – it kā būtu stūres pastiprinātājs.
– Kā sākās ērģeļu dienas?
Pirmais impulss bija Kalnciema–Klīves baznīca, kur ieraudzīju, ka uz ērģeļu lielāko stabuļu galiem balstās šī arhitektūras pieminekļa jumta daļa. Nodomāju, ja neviens cits, kāpēc ne mēs – mūziķi? Aizgāju pie Jelgavas novada Domes priekšsēdētāja Ziedoņa Caunes. Bet viņš jau arī nevar tāpat vien iedot naudu, teica – «rakstiet projektiņu», nu un mēs arī uzrakstījām.
– Un sekoja citas baznīcas un pieci gadi «Zemgales ērģeļu dienu». Kā katru reizi, arī šogad noslēgums paredzēts gana iespaidīgs.
Ar Džakomo Pučīni «Mesa di Gloria», ko Jelgavas Sv.Annas baznīcā 15. oktobrī pulksten 20 atskaņos Mārtiņš Zvīgulis (tenors), Jānis Kokins (bass, baritons), jauktie kori «Ogre», «Sidrabe», «Muklājs». Koncerta mākslinieciskais vadītājs un diriģents Jānis Zirnis. Pie ērģelēm Aigars Reinis. ◆
