Pretēji plaši izplatītam stereotipam Latvijā lielākā daļa cilvēku, kuriem piešķirta invaliditātes grupa, ir pirmspensijas vecumā ar vispārējām saslimšanām jeb tā saucamo neredzamo invaliditāti.
Pēc Labklājības ministrijas datiem, invaliditātes grupa ir piešķirta 9,3% Latvijas iedzīvotāju. Veselības aprūpes nepieejamība un bezdarbs, nepārdomāta atbalsta sistēma un nepiemēroti sadzīves apstākļi ir problēmas, ar kurām visbiežāk saskaras cilvēki ar invaliditāti, secina pētījuma “Nevienlīdzības seja” eksperti.
1. grupai – visgrūtāk
Invaliditāte nav tikai funkcionāli traucējumi. Tā var būt iedzimta un iegūta, izpausties kā kustību traucējumi, garīgās attīstības traucējumi, dzirdes vai redzes daļējs vai pilnīgs zudums, smagas hroniskas saslimšanas, visbiežāk – sirds un asinsvadu slimības un onkoloģiskas diagnozes.
2017. gada beigās Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieki bija reģistrēti 8234 cilvēki ar invaliditāti – 13% no kopējā bezdarbnieku skaita. No iedzīvotājiem ar 1. invaliditātes grupu nodarbināti bija tikai mazliet vairāk par 1000 cilvēkiem.
Lai arī kopējais bezdarba līmenis Latvijā samazinās, invalīdu bezdarbnieku īpatsvars aug, novērojuši pētījuma autori. Lielākam invalīdu bezdarbam par iemeslu var būt arī praktisko prasmju un darba pieredzes trūkums, nepietiekama izglītība, kā arī darba devēju un sabiedrības aizspriedumi. Visaugstākais nodarbinātības rādītājs šo cilvēku lokā Latvijā ir tiem, kuriem piešķirta 3. invaliditātes grupa – visbiežāk šāda invaliditāte nav vizuāli pamanāma, bet netraucē ikdienas komunikācijā un darbā.
Atsevišķa kategorija ir cilvēki, kuriem invaliditāte ir jau kopš bērnības. Viņiem būtu vajadzīgs atsevišķs pabalsts, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi – šo cilvēku veselības uzturēšanai un uzlabošanai nepieciešamie medikamenti, rehabilitācija un palīglīdzekļi ir ļoti dārgi. Specializētā transporta kompensācija gadā var segt tikai dažus braucienus, savukārt asistenta pakalpojumi jāpamato ar dokumentiem, piemēram, čeku pēc veikala apmeklējuma. Tas būtībā liedz iespēju apciemot draugus, apmeklēt tuvinieku kapus vai veikt citas dokumentāli nepierādāmas darbības.
Jārada izpratne
Gan “Apeirona” speciālisti, gan eksperti atzīst – lai nodrošinātu pienācīgu, kvalitatīvu un pēc būtības atbilstošu hronisko pacientu aprūpi, ļoti svarīga loma ir veselības un labklājības jomu sadarbībai gan savstarpēji, gan ar nevalstiskajām organizācijām. Jaunieši pēc studijām uzreiz nonāk ministrijās un pašvaldībās, lielākoties bez izpratnes par jomu, kurā viņi grasās pieņemt lēmumus, tāpēc jaunajiem speciālistiem būtu vajadzīga prakse invalīdu atbalsta organizācijās.
Citi ekspertu ieteiktie problēmu risinājumi paredz obligāto veselības apdrošināšanu un rehabilitācijas pakalpojumus, lielāku tehnisko palīglīdzekļu pieejamību, iekļaujošas izglītības pieejamību bērniem ar invaliditāti un speciālo skolu skaita samazināšanu, kompleksu atbalsta pasākumu nodrošināšanu, lai cilvēki ar invaliditāti un viņu ģimenes locekļi varētu strādāt vai būtu iespēja strādāt attālināti, elastīgu darbalaiku un citus risinājumus.
