Jūti piederību mežam, saplūsti ar kokiem, zāli vienā veselumā, nekad neaizmirsti, ka mežs ir dzīvnieku mājas un tu esi atnācis ciemos.
Jūti piederību mežam, saplūsti ar kokiem, zāli vienā veselumā, nekad neaizmirsti, ka mežs ir dzīvnieku mājas un tu esi atnācis ciemos. Tāpēc, ja Meža un Zvēru māte gribēs un varēs tevi pacienāt pēc paša nopelniem, par tās labvēlību pateicies. Ja būsi negausīgs, nākamajā ciemošanās reizē vari palikt tukšā.
(Anna Āze. Medību tradīcijas Latvijā)
Pēc sena ticējuma īpaša medību diena esot 3. novembris – Svētā Huberta diena, kas noslēdzas ar šaušanas sacīkstēm, saviesīgu vakaru un izpriecām. Lježas bīskaps Hubertus, kas dzīvojis astotajā gadsimtā, pēc tautas nostāstiem, bijis mednieku aizstāvis.
Tradīciju un mednieku aizstāvības meklējumos varam atgriezties arī vēl tālākā pagātnē – pie sengrieķu Artemīdas, kas «nimfu pavadībā ar loku un bultnesi plecos, ar medību šķēpu rokās līksmi medī ēnainos mežos un saules pielijušos medību laukos, daiļa savā īsajā mednieces tērpā».
Kas zina, kādas nimfas un laumas, rudenim tuvojoties, nodarbina latviešu vīru prātus, taču arī viņi kļūst tramīgi. Sāk meklēt zaļiraibas drēbes, zābakus un eļļot bises. Ģimenes locekļiem tad ir skaidrs: klāt medību laiks.
Pasaulē maksā par medību prieku
Pēc sarakstiem, kas ir Jelgavas virsmežziņa Ilgoņa Rozīša rīcībā, reģistrēti mednieki mūsu pilsētā un rajonā ir 1276. Tas gan nenozīmē, ka viņi visi savas sestdienas un svētdienas pavada mežā.
– Medību platību nomas maksa šo prieku daudziem padarījusi nepieejamu, – atzīst virsmežzinis un spriež, ka turpmāk tā varētu vēl paaugstināties.
Dārgāka kļūst munīcija, arī par medību atļaujām jāmaksā. Tieši dārdzības dēļ šis vaļasprieks neesot pieejams daudziem agrāko gadu medniekiem, kas vairs nesastāv mednieku kolektīvos. Bet arī ne katrs jaunais, tikko apliecību ieguvušais tiek sagaidīts atplestām rokām, jo Jelgavas apkārtnē, pēc I.Rozīša secinājuma, mednieku iznāk pat par daudz. Lielākas izredzes esot tādam, kam, piemēram, mājās ir traktors zemes aršanai vai barības atvešanai.
– Vidēji 1000 hektāru vienam kolektīvam – tas nav daudz, – medību platības vērtē virsmežzinis, taču nenoliedz arī, ka tas, kas sevišķi interesējas, galu galā pie medībām tiek.
Cilvēki kolektīvos mainās, un virsmežzinis novērojis, ka pārsvarā tajos ienāk turīgāki ļaudis. Bet, ja kāds gudro, kā ietaupīt vakariņu izdevumus, tad viņam esot izdevīgāk iet pēc gaļas uz tirgu. Pasaulē cilvēki maksā par medību prieku, uzsver I.Rozītis, un šajā teikumā var saklausīt, ka mums arī neatliks nekas cits kā pievienoties pasaulei.
Dzīvnieku mežos nekļūst mazāk
«Atstāj Meža mātei vērtīgākos, retākos, krāšņākos dzīvniekus! Tu viņu ļoti iepriecināsi!» Tā mežsardze Anna Āze savā grāmatā «Medību tradīcijas Latvijā» uzrunā ikvienu, kas brīvdienā liek plecā bisi. Un lielākā daļa šā vaļasprieka cienītāju arī atzīst, ka mednieks pirmkārt ir dabas un zvēru pazinējs, saudzētājs, gādnieks un tikai pēc tam šāvējs.
Varbūt cilvēka iejaukšanās tomēr samazina un iznīcina meža faunu? Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes profesors Andrejs Dreimanis, atsaucoties uz zinātniskiem pētījumiem un praktisko pieredzi, var pierādīt, ka tā nav. Jā, dažs Rietumeiropas «zaļo» kustības ekstrēmākais spārns teorētiski iestājas pret jebkuru savvaļas dzīvnieka iznīcināšanu. Bet ar viņiem esot iespējams arī diskutēt. «Jūs, šķiet, staigājat kaitīgās sintētiskās kurpēs? Un arī gaļu droši vien vismaz trīs gadus neesat ēdis?» profesoram gadījies dzirdēt šādus vācu kolēģu argumentus sarunā ar «zaļajiem». Kad izrādās, ka kurpes protestētājam tomēr ir ādas un arī veģetārisms viņu neaizrauj, tad sašķobās arī protesta teorētiskie pamati.
Meža zvēru barošanu profesors gan vairāk novērtē kā dzīvnieku «pievilinātāju» savai medību platībai, un, viņaprāt, meža iemītnieks arī speciāli nebarots spēj izdzīvot ziemu. Toties, pieradis pie barošanas, var arī aiziet bojā, ja ierastā ēdināšanas vieta izrādīsies tukša.
Kopumā meža dzīvnieku skaitam ir augoša tendence. Arī stirnu skaits pēc 1995. –1996. gada bargās ziemas atjaunojas.
– Protams, kur nav katastrofāls stāvoklis ar malu medībām, vilkiem, lūšiem vai klaiņojošiem suņiem, – piebilst profesors Dreimanis.
Medību pārtraukšana nebūt nepalielinās dzīvnieku skaitu – arī to, balstoties uz Kalsnavas mežu pētījumu stacijā izdarītajiem novērojumiem, var apgalvot medību saimniecības speciālists. Sākumā zvēru gan kļūst pusotras reizes vairāk, taču, tā kā ikvienam no viņiem vajadzīgs savs dzīves areāls, «liekos» dzīvniekus citi sāk trenkāt. Stress pārņem gan vajātājus, gan trencamos, bet galu galā uz šo situāciju reaģē fermentu sistēmas, un sāk dzimt mazāk mazuļu. Un tādējādi zvēru skaits pat trīskārt samazinās.
– Sibīrijā esot daudz dzīvnieku. Tas ir mīts. Mums viņu uz 1000 hektāriem ir daudz vairāk, – saka profesors.
Mednieki ir vairāk jāizglīto
Viens no priekšmetiem, ko LLU Meža fakultātes studentiem pasniedz profesors Dreimanis, ir medniecība. Kopumā viņš medību saimniecību Latvijā atzīst par apmierinošu, taču uzskata, ka mednieki būtu vairāk jāizglīto. Augstākām vajadzētu būt prasībām eksāmenos. Noderīgs būtu arī agrāk praktizētais viena gada kandidāta stāžs medību kolektīvā.
Salīdzinot ar pārējiem šā vaļasprieka cienītājiem, Meža fakultātes beidzēji tomēr ir teorētiski un praktiski vairāk sagatavoti. Pirmajā kursā viņi apgūst meža dzīvnieku bioloģiju: mācās pazīt vismaz 100 sugu putnus, tostarp arī medījamos, noskaidro, kādi izskatās, no kā pārtiek un kā vairojas zīdītājdzīvnieki, kāda ir to vispārbioloģiskā nozīme. Otrajā kursā puiši un arī meitenes mācās medniecību: uzzina, kā organizēt medību saimniecību, kādi ir medību veidi, medību organizācija, dzīvnieku piebarošana, priekšnoteikumi vides uzlabošanai. Liela vērība tiek veltīta arī likumiem un noteikumiem.
Kas nav izšāvis, tam taisnība
– Medību likumi ir rakstīti ar asinīm, – saka profesors Dreimanis, uzsvērdams, ka ikviens medību noteikumu punkts pamatojas uz negatīvu pieredzi. Tas nozīmē, ka ir notikuši nelaimes gadījumi, un noteikumi brīdina, kādas iespējamās situācijas apdraud dzīvību.
Nākamie mežsaimnieki šos noteikumus sīki izstudē medniecības priekšmeta ietvaros un var arī praktizēties profesora Dreimaņa vadītajā studentu medību kolektīvā. Iesaistīšanās mednieku rindās gan nav obligāta, un arī kolektīva darbībā tiek maksimāli ievērota demokrātija un respektētas katra dalībnieka tiesības.
Jā, par noteikumu pārkāpumiem mednieks tiek sodīts. Par sīkākiem aizrāda, dzinējos norīko vai uz laiku no medībām atstādina medību vadītājs, par lielākiem lemj kolektīva valde. Toties nevienam medniekam netiek pārmests, ja viņš uz dzīvnieku nav šāvis.
– Varbūt viņam bija žēl dzīvnieka. Varbūt viņš nav varējis laikus pagriezties un paspēt notēmēt. Varbūt vienkārši tobrīd skatījies uz citu pusi vai arī – aizdomājies. Tā ir brīva izvēle, un nevienam netiek pārmests, ka viņš nav izšāvis, – studentu kolektīva vadītājs ir pārliecināts, ka tā ir arī citās mednieku kopās.
Toties, lai izvairītos no bezmērķīgas šaudīšanās, par katru «tukšu» šāvienu ir noteikta «soda nauda» kopīgajā kolektē.
Profesors neapgalvo, ka Meža fakultātes absolventi citu mednieku vidū būtiski atšķirsies, jo, viņaprāt, ne jau skola dod izglītību, bet cilvēks izglītojas pats. Tomēr tie, kas studiju gados regulāri medījuši, piesavinās noteikumus un ētiku kā pašas par sevi saprotamas lietas un šo pieredzi aiznes tālāk uz citām Latvijas vietām.
Sievietes – labas mednieces
Latviešiem daiļā dzimuma piedalīšanās medībās nav bijusi raksturīga, un dažādos ticējumos pat sievietes sastapšana mednieka ceļā saistīta ar neveiksmi. Augstdzimušas vācu kundzes un poļu grāfienes gan to ir darījušas, protams, zirga mugurā un ne jau kā dzinējas. No vēstures aprakstiem, daiļliteratūras un filmām līdz mums nonākuši stāsti par medību laikā vērptām intrigām un greznām pēcmedību ballēm.
Pašreiz kolektīvās medības, ja vien tās nav organizētas sevišķi augstiem viesiem vai «īpašiem» cilvēkiem, notiek krietni vien pieticīgi. Lielāko pārdzīvojumu tajās sniedz nekad līdz galam neizprotamās dabas un dzīvnieku klātbūtne. Un šīs izjūtas, izrādās, līdzīgi sengrieķu Artemīdai, labprāt bauda arī latviešu sievietes. Lielākoties viņas gan ir mežinieku ģimenēs augušas, ieprecējušās vai arī mācījušās LLU Meža fakultātē.
«Vai nu dzīvnieki tapuši citādi, vai puiši pielaidīgāki, bet sievietes mūsdienās ir pat veiksmīgākas mednieces par vīriešiem,» savā interesantajā grāmatā par medību tradīcijām apgalvo mežsardze Anna Āze. Arī studentu medību kolektīvā ir bijis pa daiļai medniecei, bet dzinējos kāda jauna dāma piedalās bieži vien. Viņu gan īpaši neatšķirsi – kā grāfieni vai muižkundzi. Ģērbusies zābakos un biksēs, viņa tur līdzi puišiem visu garo dienu. Tomēr, kā atzīst A.Āze un piekrīt arī studentu kolektīva vadītājs, sievietes klātbūtne liek vīriešiem ieturēt morālo stāju.
Sezonas atklāšanā ir īpašs noskaņojums
Pārnadžu medības ar dzinējiem Latvijā sākas oktobrī. Dažādu zvēru atļautais medību laiks ir atšķirīgs, bet kopumā tās ilgst līdz
31. janvārim. Pēc tam gaidītā sloku atlidošana un individuālās medības jau nāk ar citām izjūtām.
Studentu kolektīva dalībnieki atzīst, ka sezonas atklāšana atšķiras ar pacilātību un īpašu kopību, gadskārtējo iespēju izjokoties, pasmieties, atcerēties pašu piedzīvotas un citu pieredzētas lietas. Medību stāsti – folkloras žanrs, kas tautā bieži vien asociējas ar pārspīlējumiem un lielību. Tomēr mednieks Dreimanis vērtē, ka šajos stāstos ir krietni vien mazāk izpušķojumu nekā patiesi piedzīvotu lietu.
Piemēram – studentu kolektīva medības. Mednieki izvietojušies mastā, vienam tas iegadījies grāvja malā. Tālumā atskan dzinēju balsis un koku dauzīšana. «Kas tur klaigā?» ziņkārīgi ieinteresējusies arī lapsa, kam, izrādās, ala turpat mednieka degungalā. Bet pārlieka ziņkārība nekad nenāk par labu, un kūmiņš par to samaksā visaugstāko cenu.
Gadās, ka pirmās dienas satraukuma dēļ medībās ir mazāk veiksmes, tomēr – no rīta nekad nevar zināt, kā medības beigsies. Tā arī 23. oktobra sestdienā, izdzinuši septiņus mastus, redzējuši gan mežacūkas, gan briežu māti un stirnas, mednieki jau sāk domāt par vakaru. Nu, iziesim vēl pēdējo nogabalu, ierosina medību vadītājs. Un pēdējais gājiens realizējas arī praktiskā guvumā.
Daļa mednieku paliek Šķēdē un iet mežā arī nākamajā dienā. Ja būsi pret dabu godīgs un Meža mātei pateicīgs, viņa tevi atalgos. Šis ir tas gadījums – svētdiena ir vēl veiksmīgāka. Kopumā nomedītas astoņas stirnas, divas meža cūkas un divas lapsas. Kolektīva vadītājs atzīst, ka ar tādu sezonas sākumu ikviens var būt apmierināts.
LLU studentu medību kolektīvam sezonas atklāšanā līdzi dzīvoja Maija Laizāne
un Jānis Saliņš.
