Pirms Ziemassvētkiem pārdomās par svētkiem un to būtību ar lasītājiem dalās Jelgavas evaņģēliski luteriskās Sv.Vienības draudzes mācītājs teoloģijas doktors Ralfs Kokins.
Pirms Ziemassvētkiem pārdomās par svētkiem un to būtību ar lasītājiem dalās Jelgavas evaņģēliski luteriskās Sv.Vienības draudzes mācītājs teoloģijas doktors Ralfs Kokins.
Ziemassvētkos jānošķir pagāniskais un kristīgais. Tie ir pretēji, pēc būtības nesavienojami virzieni. Nav tā, ka viens ir sliktais, nepareizais, otrs – labais, pareizais.
Ir tradīcijas, rituāli un pat reliģiskie priekšstati, kas nāk no neatminamas senatnes. Apgalvot, ka mūsu senči bija stulbeņi, kas neko no dzīves nav sapratuši, būtu ārprāts galējā izpausmē, tāpat kā nostāties pret visu, kas nav mana reliģija un pārliecība. Ikviena reliģija darbojas neizskaidrojamas, netveramas ticības līmenī, leģendārais un vēsturiskais jaucas kopā (katrā reliģijā savās attiecībās). Par jebkuru reliģiju var pasmieties, izvērtējot to no pragmatiskām, racionālām pozīcijām. Nav nevienas sistēmas, pārliecības, reliģijas, kurā viss būtu pilnīgs, absolūts. Arī kristietībā un tās praktiskajās izpausmēs ir savi labie un savi sliktie aspekti.
Visas lietas pasaulē varam sarindot savstarpējā gradācijā. Ir vēsturiskākas, nopietnākas, pamatotākas lietas un sistēmas, vairāk piemērotas konkrētam laikam, kontekstam, un ir pozitīvākas, funkcionālākas un konstruktīvākas sistēmas. Tāpēc katram pašam jāizvērtē un jāsāk ar domāšanu. Arī kristietis sākas ar domāšanu, nevis ar tukšiem reliģiskiem saukļiem.
Svētīgi tie, kas zina, ko dara
Man nāk prātā kādi neparasti Jēzus vārdi no viena ezoteriska 2. gadsimta evaņģēlija, kas diemžēl netika iekļauts Jaunās Derības 27 grāmatu kopumā, bet satur vēsturiski interesantas liecības par Jēzu un viņa mācību. Jēzus ar mācekļiem sabatā iet cauri kādam ciematam un sastop cilvēku, kas strādā (jūdaisma tradīcijā sabatā strādāt ir stingri aizliegts). Jēzus pārsteigts jautā: “Ko tu dari?!” Cilvēks atzīstas: “Strādāju.” Un Jēzus viņam atbild: “Cilvēk, ja tu zini, ko tu dari, tu esi svētīgs. Bet, ja tu nezini, tu esi likuma pārkāpējs un esi pazudis!”
Domāju, ļoti trāpīgi pateikts, ka nulles vērtībā ir visas svinēšanas, apdāvināšanās, aktivitātes un jampadrači, ja nesaprotam, kāpēc un ko īsti svinam un ko darām. Lai nesanāk tā, ka mēs kā aitas bļaujam līdzi visam lielajam baram.
Nedomāju, ka būtu kādas receptes, ko darīt un kā pareizi svinēt Ziemsvētkus. Nevajadzētu sevišķi aizrauties ar dažādiem rituāliem, kuros iesaistāmies, kuriem sevi pakļaujam bez īpašas izpratnes. Pilnīgi stulba un absurda šķiet arī spriedelēšana žurnālos par pareizu svētku svinēšanu, līdzīgi kā mākslīgi uzspiestais veiksmīga, turīga cilvēka tēls, kura dzīvē viss ir kārtībā un kuram savā trulajā labklājībā vienīgais jautājums ir, kur un kā pareizi nopirkt labākās preces. Ja pareizības, etiķetes un seklo standartnorišu vietā (kas var iedzīt vienīgi depresijā) būtu kaut nedaudz patiesas sirsnības un mīļuma, mēs vairs nepazītu pasauli, kurā dzīvojam. Jaunajā Derībā nav uzsvara uz pareizību, bet gan uz sirsnību un cilvēcību.
Hiperaktīvie svētku uzplūdi?
Visu nosaka mūsu ieinteresētība, patiesums, ne automātiska, mehāniska kaut kādu tradīciju piekopšana bez izpratnes. Arī par baznīcu – kādam jau tas negaidīti var palīdzēt, bet nevajadzētu uz dievnamu nākt tikai tādēļ, ka tā Ziemsvētkos pieņemts. Emocionālais aizkustinājums nav gluži tas saturs, par ko runā baznīca.
Šodien daudz piemin Ziemsvētku sekularizāciju un komercializāciju. Arī pie mums šis laiks kļuvis par gada noslēguma darbu, par dāvanu un mājsaimniecisko stresu laiku. Svētkos bieži vien cits citu apdāvinām tāpēc, ka tas tieši tagad jādara. Ir kulināriskas un saviesīgas izpriecas, pēkšņi labdarības un kultūras pasākumi. No būtiskā, no tā, kas patiesi notiek Ziemsvētkos, mūsu prakses un tradīcijas ir aizmaldījušās. Vai tas nav absurds? Ar ko tad šis laiks atšķiras no pārējā gada?
Saulgriežu gadījumā šo to vēl varētu saprast, jo zinām, ka viss ir kontekstā un mijiedarbē, pat Mēness fāzes mūs iespaido. Bet, ja kristieši iedomājas, ka šajā laikā notiek kas īpašs (ka kaut kādā veidā notiek Jēzus dzimšana pēc principa “katru gadu no jauna”) un sāk uzvesties kā “aptrakuši”, tas ir liels pārpratums. Nedomāju, ka Jēzus būtu mācījis šādus hiperaktīvus uzplūdus un masu histēriju kādā gada laikā.
Pasaule nekļūst aplamāka?
Svētku komercializācija liecina par kristietības pagrimumu un krīzi mūsu sabiedrībā, par šīs reliģijas nesēju garīgo degradāciju un aiziešanu kādā virspusējā svinību un pasākumu līmenī. Pazudis svētku saturs! Šogad ierobežošu savu līdzdalību šādos tradicionālos pasākumos, jo neredzu tiem lielu jēgu. Katru gadu viens un tas pats, pašam nav laba sajūta pēc tam.
Ir liela problēma, ja kristieši kaunas par savu reliģisko pārliecību vai ir tikai nominālpiederīgi Kristum – formāli, ka ir tādi Ziemsvētku kristieši, tikai vienreiz gadā. Ko gan tas cilvēkam dod, ko palīdz? Vai pasaule ar to nekļūst aplamāka? Liela daļa Latvijas iedzīvotāju sauc sevi par kristiešiem, par ticīgiem. Bet cik tad no tā lielā bara ņem nopietni Jēzus mācību? Tāpat arī ar pagāniem, kas kaunas no tradīcijām, pie kurām tie it kā pieder. Liela dīvainība ir arī daudzie it kā kristieši, it kā neskaidri ticīgie, kas tic un dara “pa savam”, kas it kā skaitās reliģiozi, bet nelaiž reliģiskos saturus sev klāt.
Nezinu, varbūt godīgāk un labāk ir neticēt un uz baznīcu neiet, nekā izlikties un darīt to tikai tādēļ, ka jādara.
Dod spēku dzīvot un mirt
Īstais laiks pienāk katram, un svarīgi ir būt patiesam. Domāju, tieši tam ir vērtība Dieva priekšā. Būtu bīstami apgalvot, ka izšķiršanās par Kristu ir izšķiršanās par dzīvību, bet izšķiršanās par ko citu nozīmē pazušanu. Tā būtu pārāk smieklīga jaukšanās Dieva lietās. Varbūt agrāk teiktu citādi, bet esmu redzējis, dzirdējis un piedzīvojis daudz, paveras cits skatījums uz lietām, un gribas izvairīties no absolūtiem spriedumiem. Ja atklāti, dažreiz pat šķiet, ka mēs visi neesam nolemti vienai reliģijai. Pateikt to, ka kāda ir labāka, pareizāka, patiesāka par otru, ir stulbums! Tas ir kā jautājums par vecākiem – kura tēvs labāks? Katrs bērns taču teiks, ka viņējais! Ikviena reliģija dod spēku dzīvot, mīlēt, ciest un nomirt. Un katra dod kādu perspektīvu, cerību. Varbūt ir tā, ka daži nolemti Kristum, daži – kam citam. Es nezinu. Bet labi, ka šodienas pasaulē vismaz mūsu pusē to vairs neizšķir ar varu.
