Kaunēšanās par citu cilvēku darīto vai runāto parasti raksturīga bērnu un pusaudžu vecumā. Kauns, ja mamma klases sapulcē izrunājas galīgi ne par tēmu, ja labākais draugs negudri «zīmējas» skuķu priekšā…
Lai arī bērnu un pat pusaudžu vecums jau labu laiku kā pagājis, pēdējās nedēļās, šķiet, esmu piedzīvojusi vairāk kauna izjūtu nekā visā tajā agrīnajā periodā kopā.
Neizsakāms kauns pārņēma, lasot it kā izglītotu un inteliģentu cilvēku zākāšanos sociālajos tīklos par «Prāta vētras» uzstāšanos Krievijā. Nav jau runa par viedokli – vajadzēja vai nevajadzēja to darīt, cik pārdomāts bija šāds solis –, bet gan par manieri, kādā tas tiek apspriests.
Mēģinot atrast «odziņu» ziņai par gaidāmo lielo «Prāta vētras» koncertu Jelgavā, laikrakstā aprakstījām gidi, kas pa grupas dalībnieku bērnības un skolas laika takām Jelgavā ved veloekskursijā. Prieku un gandarījumu par jauko ziņu ātri vien sabojāja lasītāju komentāri avīzes interneta portālā. Zampa, kas iepriekš tika pludināta grupas virzienā, nu tika gāzta pār šīs enerģiskās sievietes galvu. Pār cilvēka galvu, kurš vienkārši dara savu darbu.
Citādi kā par kaunu nevar nosaukt arī izjūtas, kas pārņem, lasot tos homo, ruso un raso fobiskos viedokļus, ko pēdējā laikā pārpārēm dažādās vietnēs un vidēs pauž arī it kā inteliģenti un izglītoti cilvēki – politiķi, žurnālisti, aktieri, pedagogi un tā tālāk.
Varētu vēl pieņemt, ka mazizglītots cilvēks, kuram pietrūkst zināšanu par dažādām norisēm, faktiem un skaitļiem, apgalvo – visi tie melnie bēgļi ir parazīti un zagļi, bet ko gan citu ja ne kaunu just tad, ja ar šādiem paziņojumiem klajā nāk tie, kas sevi dēvē par izglītotiem? Kur ved to Latvijas pazudušo miljonu taciņa, ja mēs visi šeit esam tik balti un dzidri kā mūsu ādas krāsa, kas taču laikam apliecina – neesam zagļi un parazīti? Vai tieši parazīti dabā nav tādi netīkami bālgani? ◆
