Otrdienas rītā, braucot automašīnā uz darbu, Latvijas Radio klausījos ielu aptauju, kurā, šķiet, tikai divas meitenes no padsmit uzrunātajiem skolas vecuma jauniešiem spēja atbildēt, kas šī par dienu un kāpēc karogiem liekamas sēru lentes. Negribas ticēt, ka to nezina arī Jelgavas novada vadība, tieši šajā datumā rīkojot izklaidējoša satura pasākumu zaļumos ar grādīgo dzērienu pudelēm un jestru mūziku. Protams, zināja. Taču neuzskatīja par vērā ņemamu faktu vai padomāja – kurš nu to uzzinās! Cilvēki, kas otrdien sanāca Svētbirzē, lai pieminētu Sibīrijā nomocītos tuviniekus un pašu izpostītās ģimenes, saka – ne jau sēru drēbēs jāstaigā. Arī viņi pēc ziedu nolikšanas pulcējas kopā un, sarunām raisoties, paceļ kādu glāzīti. Taču tās ir divas dažādas lietas – vieni piemin, otriem nospļauties. Kāpēc semināra neformālā daļa nevarēja notikt sestdienā, svētdienā, jebkuras citas dienas vakarā?Aptaujas un ne tikai tās rāda milzīgo plaisu starp cilvēkiem un varu Saeimas un valdības aspektā. Jelgavas novadā starp iedzīvotājiem un vietvaru ir ne vairs plaisa, bet aiza. Šķiet, nu jau nepārvarama. Tā augusi kā pa ķēdīti – lielākā alga novadu vadītāju vidū, par semināru dēvētās medības, priekšsēdētāja klātbūtne malumedībās un nekaunīgi meli pēc tām, visbeidzot – pudelēm klāti galdi darba dienas laikā. Ne reizi iedzīvotāju sašutums, partijas vadības nosodījums nav kalpojis par mācību – atkal un atkal tiek kāpts uz tā paša grābekļa. Zaķu pļavas pasākumā skanēja arī dziesma ar vārdiem «kāda zeme, tāda saule, tāda mana dvēselīte». Laikam jau runa ir par dvēselītēm, kuras nav ne nomaināmas, ne nomazgājamas.
