Parasti cilvēks, sevi apliecinot, cenšas citus nepazemot. Taču ir veids, kā, pierādot savu statusu, var otru pazemot ne tikai morāli, bet arī fiziski.
Parasti cilvēks, sevi apliecinot, cenšas citus nepazemot. Taču ir veids, kā, pierādot savu statusu, var otru pazemot ne tikai morāli, bet arī fiziski. Atliek tikai nonākt obligātajā militārajā dienestā. Savā laikā klīda briesmīgi stāsti par tā saucamo «ģedovščinu» bijušajā Padomju Savienības armijā. Laimīgs skaitījās jaunietis, kuram izdevās izvairīties no iesaukšanas «krievos», tāpēc daudzi mēģināja no armijas izbēgt visos iedomājamos veidos. Veidojot jau brīvās un neatkarīgās Latvijas armiju, ļaudīm likās, ka līdz ar PSRS sabrukumu nebūtībā aizies viss sliktais, kas saistījās ar šo impēriju. Diemžēl jaunās valsts jaunajā armijā ienāca arī vecās nelāgās tradīcijas.
Reizi pa reizei plašākas publikas uzmanības lokā nonāk informācija par ārpusreglamenta attiecībām Latvijas armijā. Paši šo attiecību piekopēji gan to mēģina attaisnot ar tradīciju uzturēšanu. Tā teikt, dabū pa purnu un tiec pieņemts par savējo. Pēdējais uzmanības lokā nonākušais gadījums ir uzmanības vērts, jo mobilo strēlnieku mācību centrā Ādažos augusta nogalē notikušas obligātā militārā dienesta karavīru ārpusreglamenta attiecības. Uzreiz ierosinātās dienesta izmeklēšanas laikā 119 obligātā militārā dienesta karavīriem tika veikta medicīniskā apskate, pēc kuras 12 karavīriem konstatēja zilumus krūšu kurvja apkaimē. Zilumu izcelsmi karavīri skaidro dažādi, tomēr drosmīgākie ir atzinuši, ka notikusi «iesvētīšanas ceremonija». Kaut arī viņi atzīst, ka pret «ceremonijmeistariem» viņiem pretenziju neesot, notikušais ir daudz plašākas uzmanības vērts.
Pirmkārt, nav iespējams fakts, ka komandieri mūsu armijā par šādām attiecībām neko nezina. Jau padomju armijā pastāvēja slavenais teiciens: ja negribi strādāt, uztici darbu vecākā iesaukuma kareivjiem. Un viņi tad arī veica to, kas būtu jādara pašiem komandieriem. Kā tas tika darīts, var pajautāt ikvienam, kam bija tā «laime» dienēt padomju armijā.
Otrkārt, problēma ir arī tā, ka jauniešu apziņā tiek mākslīgi kultivēta šādas tradīcijas svētuma aura. Proti, ja pēc noteikta armijā pavadīta laika dabū sitienu pa krūtīm vai galvu, esi jau ko dižu paveicis. Lielā mērā pozitīvu nokrāsu šādi rituāli ieguvuši līdz ar Holivudas filmu atnākšanu līdz mums. Tajās vairumā gadījumu tikai pēc šādas «iesvētīšanas» rodas patiesa karavīru brālība. Tomēr arī pašā ASV armijas reglamentā «armija ir un arī turpmāk būs uz tādām vērtībām orientēta un balstīta organizācija, kur katrs tiek stimulēts rīkoties tā, kā ir pareizi un taisnīgi attiecībā pret citiem – izrādot cieņu un uzmanību». Ārpusreglamenta attiecības pašos pamatos ir pretstats organizācijas vērtībām, un tās ir aizliegtas. Un tālāk ārpusreglamenta attiecības tiek skaidrotas kā «…militārpersonas vai kalpotāja – neatkarīgi no viņa ieroču šķiras vai pakāpes – izturēšanās veids, kas izpaužas kā citas militāras personas vai kalpotāja – neatkarīgi no viņa ieroču šķiras vai dienesta pakāpes – pakļaušana ciešanām vai iedarbībai, kura ir nežēlīga, rupja vai apvainojoša, cietsirdīga vai kaitīga».
Mūsu pašu armijā tikai šādi jātraktē viss iepriekš aprakstītais. Bet tas jau prasa no komandieriem smagu darbu. Aizsardzības ministrijas ģenerālinspektors Jānis Baškers teic, ka ziņas par karavīru piekaušanu netiekot saņemtas un par šādiem gadījumiem var uzzināt tikai tad, ja kāds pamana zilumus. Par ko tas varētu liecināt? Varbūt paši pazemotie sapņo par dienu, kad varēs saldi atriebties citiem, jaunākiem dienesta biedriem? Protams, nav noliedzams, ka izskaust to varētu Latvijas armijas profesionalizācija.
