Droši vien katrs mēs pa savu ceļu nonākam līdz tādiem lieliem vārdiem kā dzīves jēga, mīlestība, ticība, tēvzeme, brīvība u.c.
Droši vien katrs mēs pa savu ceļu nonākam līdz tādiem lieliem vārdiem kā dzīves jēga, mīlestība, ticība, tēvzeme, brīvība u.c. Spīdolas ģimnāzijas 6. klases skolniece Agita Oļeškēviča savas sirsnīgākās un dziļākās domas ir jau centusies izteikt dzejoļos, kas ir rādīti literatūras skolotājai. Pilnīgi saprotami, ka par mīlestību viņas pusaudzes dzejoļos nekas būtisks vēl nav sacīts. Taču, pateicoties vērīgajai attieksmei pret savu dzīves vidi, dzimto pilsētu, meitene šopavasar pati sev atklāja Mīlestības aleju, par ko skolā uzrakstījusi pētniecisko darbu. Lai mums visiem daudz interesantu atklājumu savā novadā!
Aicinu jūs kādā siltā pavasara vakarā uz pilsētas nomali, kur Dobeles šosejas malā atrodas Mīlestības aleja. Pati šo vietu atklāju pavisam nejauši – pirms Lieldienām gāju meklēt plaucēšanai bērzu zarus. Tā arī ieraudzīju Dobeles šosejas malā savādu baltu marmora vāzi ar uzrakstu «Tetch». Nekādas plāksnītes ar paskaidrojumu nemanīju. Taču interese bija radusies. Tādēļ devos uz zinātnisko bibliotēku un Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzeju. Tur arī visu uzzināju.
Šis savādais piemineklis radies, pateicoties diviem Jelgavas savādniekiem, kas 18. gadsimta otrajā pusē dzīvoja un strādāja mūsu pilsētā. Viņi bija Kurzemes un Zemgales hercoga galma padomnieks Zigismunds Georgs Švanders (1727 – 1784) un tieslietu padomnieks advokāts Kristaps Ludvigs Tečs (1735 – 1793). Šie vācu kungi bija labi draugi un daudzus vakarus pavadīja kopīgās pastaigās gar tagadējo Dobeles šosejas malu, kur Miezītē abiem piederēja lieli zemes gabali. Tā esot gadījies, ka abi draugi iemīlējuši vienu meiteni. Taču lielās draudzības vārdā atteikušies no šīm jūtām un palikuši vecpuišos. Meitene apprecējusi citu. Švanders ar Teču tad nu viņai izmaksājuši labu pūra naudu. Šīs cēlās rūpes par jaunajiem pāriem turpinājās arī pēc nelaimīgo mīlētāju nāves. Proti, abi vecpuiši visu savu mantu un kapitālu novēlēja Jelgavas maizniekmeistaru cunftei, kurai tad nu vajadzēja izmaksāt noguldītā kapitāla procentus tai maizniekmeistara meitai, kas jaunajā gadā pirmā izies pie vīra.
Testamenta prasība bija vēl tāda, ka jaunajam pārim jālaulājas baznīcā un jāiestāda viens bērziņš draugu vecajā pastaigas vietā. Turklāt maizniekmeistaru cunftei tika uzdots apbedīt draugus katru savā iecerētās bērzu alejas galā un katram uzstādīt pieminekli. Šādā veidā draugu dvēseles varējušas vecajās vietās turpināt savas kopīgās pastaigas. Arī pieminekļu izskatu Tečs un Švanders noteica paši. Tečs izvēlējās urnu ar divām čūskām, kas atgādina vāzi, Švanders – obelisku. Švanders par sev domāto pieminekli esot teicis: «Tikai ne krustu! To dzīvē vajadzētu nopelnīt, bet mums klājies pārāk labi.» Arī vēlēšanās tikt apbedītiem ārpus kapsētas saprotama kā zināma norobežošanās no lielkungu galma sabiedrības, kuras varai jau varēja just beigas.
Jāpiebilst, ka pūra naudas izmaksa turpinājās līdz 1940. gadam, kad Latvijā nodibināja padomju varu un Amatnieku biedrību likvidēja, tās īpašumus nacionalizēja.
Kari abu vecpuišu pieminekļus pasaudzēja. Otrā pasaules kara laikā blakus Švandera obeliskam tika apglabāti sarkanarmieši, un pilsētas varas pārstāvji lika nopostīt šo «buržuāzisko palieku». Viņuprāt, nebija pieļaujama šāda obeliska atrašanās blakus brāļu kapiem. Vēlāk nezināmi postītāji atļāvās noplēst uzrakstu no Teča urnas.
Saglabāsim to, kas vēl palicis, un nāksim apskatīt šo romantisko vietu, par kuru raksta, ka šāds vecpuišu piemineklis ir unikāls ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
Agita Oļeškēviča, Spīdolas ģimnāzijas 6. klases skolniece
