Bijušās Kurzemes hercogistes galvaspilsētā Jelgavā no centra uz Svētes pusi ved senlaicīgā Filozofu iela, kādreizējais «Filozofu ceļš», pa kuru 18. gadsimtenī viesošanās reizēs labprāt pastaigājušies J.Herders (1744 – 1803) un J.Hamans (1739 – 1788).
«Bijušās Kurzemes hercogistes galvaspilsētā Jelgavā no centra uz Svētes pusi ved senlaicīgā Filozofu iela, kādreizējais «Filozofu ceļš», pa kuru 18. gadsimtenī viesošanās reizēs labprāt pastaigājušies J.Herders (1744 – 1803) un J.Hamans (1739 – 1788), apcerot filozofiskas problēmas. Ielas galā, skaista parka ielokā redzama ēku kopa, kura veidojusies pirms gadsimtu mijas, un vēlākajā laikā ar jaunuzceltiem korpusiem dienvidu pusē. Tā ir Jelgavas republikāniskā psihoneiroloģiskā slimnīca, kas savos vairāk nekā simts pastāvēšanas gados daudzreiz mainījusi nosaukumu, bet tautā joprojām tiek dēvēta par Ģintermuižu.
Baltā divstāvu ēkā, kādreizējā doktorātā, kuru projektējis arhitekts barons
U.Hoiningens-Huene (celta 1913 – 1914), kopš 1987. gada atrodas
slimnīcas vēstures muzejs.»
(Inta Čakste. «Jelgavas republikāniskās psihoneiroloģiskās
slimnīcas vēstures lappuses». 1993.)
Naudas trūkums sāk izvērsties par hronisku kaiti. Darāmajos darbos arvien lielāku procentu aizņem izdevīguma aprēķini – cik tas maksā, ko ar to var nopelnīt, galu galā vai bez tā nevar iztikt. Ministrijās rēķina cītīgi un aizrēķinās līdz trīs nodaļu slēgšanai psihoneiroloģiskajā slimnīcā Rīgā. Nu gan sabiedrība saausās – kas būs, kur tie slimnieki paliks?
Paldies Dievam, Rīgā viss paliek pa vecam. Tomēr precedents ir bijis. Psihiatriskās slimnīcas pacients līdz ar saviem aprūpētājiem aprēķinos izskatās gauži nerentabls. Un pamats raizēm ir arī ārsta Georga Šturma vadītajai iestādei Jelgavā.
Cik esam vērtīgi mēs, cik mūsu pacienti, kāda vispār ir cilvēka vērtība un viņa dzīves jēga – slimnīcas 40 ārstiem, 170 māsiņām, 250 sanitāriem un vēl ap simtu citu dienestu darbiniekiem savā ikdienas gājienā pa Filozofu ielu līdz Ģintermuižai ir iemesls filozofiskām pārdomām.
Krājēja gars
1931. gadā Latvijas Universitāti kā diplomēts speciālists nervu un gara slimībās beidza ārsts un medicīnas vēsturnieks Arnolds Laksbergs. Viņš strādājis vairākās psihiatrijas iestādēs, bet tieši te, Jelgavā, Ģintermuižas slimnīcā, aizritējuši mūža pēdējie un atziņām bagātākie. To apliecina bijušie kolēģi, kas klausījušies viņa interesantajās lekcijās un pieredzes stāstos. Par to liecina arī ap pusotra tūkstoša sējumu ar viņa savāktiem dažādiem dokumentiem un avīžu izgriezumiem. Daļa no tiem nonāca Medicīnas vēstures muzejā Rīgā, bet daļa kļuva par pamatu slimnīcas muzeja izveidei Jelgavā.
1977. gadā tas kā vairāku fotogrāfijām, tekstu izgriezumiem un paša rakstītiem tekstiem aplīmētu stendu apkopojums tika atklāts vienā no pagrabstāva telpām Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Pats 1901. gadā dzimušais ārsts gan jau tad bija cienījamā vecumā, drīz viņu piemeklēja arī smaga slimība, atņemdama kādreiz tik spožās runas spējas. Sapratis, ka vairs nebūs pa spēkam turpināt muzeja veidošanas ideju, viņš lūkoja pēc gara radiniekiem. Un atrada – kolēģi Intu Čaksti.
– Ārsts Laksbergs bija man novēlējis visu savu krājumu, un, kad viņš 1983. gadā aizgāja mūžībā, sapratu, ka man muzeja veidošanas darbs jāturpina, – saka nu jau pensionētā ārste Inta Čakste, kam šī slimnīca bijusi pirmā un vienīgā darbavieta.
Esot gan arī pašai gribējies atstāt aiz sevis kaut ko paliekošu, jo, kā mēdzis sarkastiski pajokot viņas tēvs Ringolds Čakste, aiz ārstiem paliekot tikai kapsētas.
Turpmākie notikumi liecina, ka daktera Laksberga mantība tiešām nonākusi īstajās rokās, jo krājēja gars piemīt arī I.Čakstes vīram, vēsturniekam pēc oficiālās un māksliniekam pēc dvēseles izglītības, Valeriānam Dadžānam. Tad vēl turpat līdzās grozījies arī viņu ģimenes draugs ar līdzīgu domāšanu Viesturs Amats. Motivāciju rakties cauri vēstures liecībām vēl pastiprinājusi slimnīcas simtgades tuvā elpa. Lielā notikuma atzīmēšanai par godu līdzekļus atvēlējusi arī ministrija Rīgā: varēts izremontēt telpu bijušajā doktorāta ēkā, izgatavot vitrīnas. Visādu atbalstu sniegusi slimnīcas vadība. Bet pašu strādātāju darbs, kā jau noprotat, bija ne naudai, bet nākamībai.
Simtgadei par godu
1987. gadā ar bijušo darbinieku salidojumu plaši tika atzīmēta slimnīcas simtgade. Viesi, protams, tika vesti arī uz muzeju. Patiesībā tā bija arī A.Laksberga muzeja desmitgade. Bet pašreizējais, Intas Čakstes veidotais, muzejs bija tikko tapis.
Vai viss ir labi, pārskatāmi, saprotami, precīzi? – īpaši nozīmīgs muzeja veidotājiem licies bijušo darbinieku vērtējums. Bet pretī skanējuši tikai atzinīgi vārdi. Jā, arī precizējumus dažādām fotogrāfijām izdevies dabūt. Un pateicības ierakstus, kas vēl joprojām turpina krāties A.Laksberga iedibinātajā viesu grāmatā.
Mācītājs Katerfelds
Nu jau ekspozīcija paplašinājusies līdz trīs nelielām telpām un līdzās pamazām «remontējas». Tur būšot izstādīts Katerfeldu ģimenes koks un vēl citas ar šo personību saistītas ziņas. Dzimtas vēstures datus Viesturam Amatam esot gluži nejauši izdevies atrast savā darbavietā – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Un vispār muzeja tapšanas gaitā, kā viņš saka, esot piedzīvotas vairākas priecīgas nejaušības. Bet varbūt – likumsakarības, jo runa ir par sirdsdarbu.
Vēsture liecina, ka veicies savos centienos ir arī slimnīcas dibinātājam mācītājam Ludvigam Katerfeldam (1843 –1910).
«Būdams neparasta personība ar plašu interešu loku un lielām organizatora spējām, savā nesavtīgajā darbībā viņš balstījās uz patiesu un dziļu cilvēkmīlestību. Grūti pat uzskaitīt visas nozares, kurās darbojies mācītājs Katerfelds, kādiem pasākumiem licis pamatus, pie kam daudzi no tiem aktuāli vēl šodien,» slimnīcas muzejam veltītajā izdevumā raksta I.Čakste. Mācītājs dibinājis diakonisu (žēlsirdīgo māsu) namus vairākās Latvijas pilsētās, biedrības paklīdušām sievietēm, dzērājiem, klaidoņiem un bijušajiem cietumniekiem. 1887. gadā 3. jūnijā viņš Kurzemes mācītāju sinodes uzdevumā Jelgavā atklāja iestādi «Plānprātīgiem, epileptiķiem un dumjiem», nosaucot to par Taboru (Bībelē minēts kalns, kura pakājē Kristus izdziedināja ar epilepsiju slimu zēnu).
– Viņa darbības pamatprincips bija rūpes un aizgādniecība par cilvēkiem, kuri dzīvei nespējīgi vai tajā apmaldījušies, – slimnīcas dibinātāju vērtē I.Čakste un spilgtākam raksturojumam piebilst, ka mācītājs ik svētdienu pusdienojis kopā ar pacientiem.
Taborā nebija medicīniskā personāla, slimniekus tikai kopa un uzraudzīja. Iestādi daļēji uzturēja Kurzemes bruņniecība, tai tika veltīti arī draudžu ziedojumi. Bija arī uzturēšanās maksa, un vēl slimnīcas kasi papildināja, pārdodot pašgatavotu kvasu un izīrējot laivas jelgavniekiem Jēkaba kanālā.
Muižniekiem vajag muižu
Pansionāts ar patstāvīgu saimniekošanu, ko mūsdienās varētu salīdzināt ar «darba terapiju», varēja būt gana laba vieta vidusmēra ļaudīm, bet ne muižniecībai. Tādēļ Kurzemes muižnieku landtāgs nolēma uzcelt iestādi akūtu slimnieku ārstēšanai. Jauno slimnīcu līdzās Taboram atklāja 1901. gada 1. janvārī, un 1907. gadā tā ieguva nosaukumu Ģintermuiža. Slimnīcā strādāja tolaik ievērojami ārsti, tika celti tam laikam Eiropā moderni paviljoni. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Ģintermuižā jau bija vietas 100 pacientiem un jaunās ēkas atradās skaisti veidotā parkā.
«Kārtības noteikumu» grāmatas saturs, kā norāda muzeja dokumenti, liecina par patiesi humānu attieksmi pret slimniekiem. Piemēram, par rupju vārdu lietošanu draudējusi atlaišana no darba.
Rentabilitātes problēmas tomēr nebija svešas arī gadsimta sākumā, un 1921. gadā tika nolemts abas slimnīcas apvienot – gan veiksmīgākas saimniekošanas, gan arī jaunāko medicīnas sasniegumu plašākas ieviešanas nolūkā.
Iznīcības gads
Psihoneiroloģiskajām slimnīcām bijusi sava loma arī gadsimta ideoloģiskajās un teritoriālajās cīņās. Dzirdot ziņas par šaušalīgiem notikumiem, dažkārt grūti spriest, kurš no to dalībniekiem ir garīgi slims, kurš vesels. Pārspēks tomēr allaž ir ieroču pusē, un 1942. gada 8. janvārī netālu no slimnīcas Būriņu meža Garajos kalnos tiek izvesti un nošauti 443 slimnieki – 263 sievietes, 180 vīriešu, starp tiem arī viens ārsts.
– Kad muzeja apmeklētājiem nosaucu šo skaitli, viņi nogroza galvas: jāāā, daudz. Kad sāku saukt pēc uzvārdiem: Akmene, Aleksandrova, Alksnis, Alciņš…, tad pie D viņi jau sāk dīdīties, bet pie K jau gluži nopietni pārdzīvo: jā, patiesi daudz, – stāsta Inta Čakste.
Muzejs ikvienam jelgavniekam
Baigajiem kara gadu notikumiem seko iestādes uzplaukums. Tiek iegādāta jauna aparatūra un iekārtas, paplašinās slimnieku izmeklēšanas un ārstēšanas metodes. Ārsti aizstāv disertācijas un raksta publikācijas. 1976. – 1977. gadā uzceļ jaunu ēku kompleksu. Muzejs turpina izsekot slimnīcas attīstības gaitai vairāk nekā simts gadu garumā un tādējādi var būt interesants ne tikai speciālistiem vai ar medicīnu saistītiem ļaudīm, bet ikvienam, kas ir gatavs pastaigai pa Filozofu ielu tiešā un pārnestā nozīmē.
Inta Čakste ir gandarīta, ka arī ekonomiski grūtajos apstākļos slimnīcas vadība atļaujas šīs telpas un ekspozīciju uzturēt. Ka slimnīcas galvenā māsa Anastasija Meijere apņemas to pārraudzīt un izrādīt ekskursantiem no tuvienes un tālienes. Bet vēl vairāk viņai gribētos, lai šī faktiski pilsētas vēstures nozīmīga daļiņa būtu plašāk pieejama arī jelgavniekiem. Un vēl – lai būtu spēks un enerģija muzeja veidošanu turpināt.
Pagaidām pēdējie eksponāti saistās ar 1989. gadu, laiku, kad arī Ģintermuižā ciemojās Pasaules latviešu ārstu kongresa dalībnieki. Kāpēc vairāk nekas nav klāt nācis?
– Lai kļūtu par vēsturi, notikumiem ir «jānostāvas», – pajoko Viesturs Amats.
Paldies I.Čakstei, V.Dadžānam un V.Amatam par atsaucību.
