Nekad ne par ko īsti netiekot gudrs, cilvēks tomēr izzinājis kādu augstāku spēku, ko pazemībā iebarot ar pasaulīgiem našķiem.
Nekad ne par ko īsti netiekot gudrs, cilvēks tomēr izzinājis kādu augstāku spēku, ko pazemībā iebarot ar pasaulīgiem našķiem. Turklāt neba kaza pati debesīs uzkāps, tādēļ, šādas attiecības kārtojot, gādāts par starpniekiem tepat no šīssaules. Un tie mūslaikos biežāk rādās pasaulīga činavnieka, nevis šamaņcientēva ģīmja līdzībās. Par starpniekbūšanām, kā zināms, vienmēr jāmaksā un činavnieka gadījumā – nodokļos, kā rakstīts likumā. Tikai, par nelaimi, ir arī nerakstīti likumi, kas dažiem arī būs tā «augstākā vara» ar gluži citām starpniekbūšanām, kuras īsi tiek dēvētas korupcijas vārdā. Tās miglainajos reglamentos iemiesojas paši varas spēki, un starpnieks ir ne vairs činavnieks, bet kukulis.
Vēl līdz ar centieniem likumīgi noteikt un realizēt korupcijas apkarošanas metodes vai tieši otrādi – to legalizēt – ir radīta pat korupcijas klasifikācija. Līdzīgi buršanās mākslai esot «baltā», «melnā» un vēl sazin kāda kukuļošana un galu galā – kā nesen prezidenta vēlēšanu laikā pasludināja sociāldemokrāts Bojārs – «totālā korupcija», kura raksturīga mūsu apstākļiem un kurai tūlīt būšot jādara gals. Tiesa, šādā gadījumā «iedzimtā grēka» dēļ varasvīri tikpat totāli būtu jālikvidē kā suga, bet tā nu īsti nebūs šīszemes varas teikšana, tādēļ Bojāram atliek vien korumpēto kolēģu nomaiņa ar šķīstiem analogiem, par kuriem kārtīgs sociāldemokrāts liks galvu ķīlā gluži kā par pensijām, jo arī tā var ja ne valdībā vai pilnvarniekos tikt, tad vismaz reitingu uzlabot. Korupcijas skandāli aug kā sēnes pēc lietus, kad dažiem varas rumakiem gadās «norauties» vai arī otrādi – būt ilgstoši piesietiem pie pavadas.
Protams, var jau skandalēšanu neņemt par pilnu, sak, tā viņi allaž «reitingo», ja vien bažas par tautas kalpu morālo stāju reizēm cieši nesaistītos ar aizdomīgām tendencēm valsts saimniekošanā kopumā. Kā, piemēram, pagājušonedēļ Finansu ministrijas pārskats par 1999. gada budžeta izpildi uzrādīja solīdu iztrūkumu 40 % apmērā salīdzinājumā ar 1998. gadu, iekasējot degvielas akcīzes nodokli. Gluži loģiski radās aizdomas par varas pīlāros maskētu kontrabandu, kā to pasteidzās pavēstīt valsts kases virsuzraugs Sončiks, solot pat dažus blēžus nosaukt vārdos. Protams, ne jau tādēļ, ka kontrabandistu līdzība ar Ventspils virzienā ritošajiem Latvijas Dzelzceļa kravnešiem būtu kādam ļoti vēlama vai iespējama, bet gan tādēļ, ka ar Valsts ieņēmumu dienesta atbildību tā saistīta jebkurā gadījumā.
Operativitātes kalngalā, kā allaž, nostājās pats premjers, paziņojot, ka potenciālās krimināllietas šajā sakarā esot tikai laika jautājums, itin konspiratīvi pulcinot visus noziedzības apkarošanas legātus, lai «pieņemtu mērus». Tas nozīmē, ka taps par vienu formāli simpātisku institūciju vairāk vai arī likuma uzraudzītāji beidzot tiešām sāks saskaņot ne vien pilnvaras, bet arī rīcību. Piemēram, Kriminālpolicijas priekšnieks Blonskis par kontrabandā iesaistītām augstām amatpersonām neko nezinot. Tātad izrādās, ka galvenais raganu mednieks līdz šim bijis tieši Šķēle. Tomēr dzird runājam, ka minētās akcijas tā pati reitingošana vien esot, sak, ne tikai Sončikam
jāglābj sava āda, bet arī Šķēlem – «pensiju grozījumos» nodeldētā reputācija un jau savlaicīgi
2000. gada budžeta bēdīgās perspektīvas. Tādas, lūk, ir «Neatkarīgās Rīta Avīzes» atziņas, turpretim «Dienas bizness» piektdien rakstīja, ka valdība saimnieciskās nebūšanas risinot uz nodokļu politikas, nevis uzņēmējdarbības veicināšanas rēķina, tādēļ vienalga, vai optimizēt Sončika VID vai nodokļu administrēšanu kā tādu – tāpat nekas nemainīšoties.
Šādu centienu trūkumu vai vismaz vienpusību tiešām varētu pārmest iepriekšējai valdībai, kurā «pelēkajiem kardināliem» bija par ko vienoties vēl bez nepamatoti optimistiskām finansu prognozēm. Turpretim tiklab «Šķēles faktors» kā valdības ideoloģija pamatos balstīta nostādnēs par aktīvu kapitāla uzkrāšanu, no kurienes arī pašsaprotamā nepieciešamība pēc bezdeficīta budžeta un tālāk – stabila uzņēmējslāņa. Vai šādi iemiesosies koalīcijas līgumā deklarētā Tautas partijas (TP) «augstā vara», par to, protams, pāragri spriest. Vēl jo vairāk tādēļ, ka «pelēko kardinālu» pietiek arī šķēlistu vidū.
Un tomēr premjera partija ir finansiāli krietni vien pašpietiekamāka par «Tēvzemi» un «Ceļu», kas turklāt līdz šim vēlējušies būt valdībā par katru cenu. Tādēļ, šķiet, ka reitingi TP pašlaik uztrauc mazāk par birokrātiskā aparāta tīrīšanas un masveida optimizācijas kampaņu, kura, starp citu, liek atcerēties dažas aizmirstas patiesības. Visskumjākā no tām – plaša vēriena kazaku un laupītāju spēlītes jeb karš politisko lobiju starpā nebūt nav beidzies, un pretējo grūti prognozēt. Līdz ar to arvien grūtāk un tieši korupcijas skandālos apjaust un nodalīt partiju interešu sfēras un bezmaz vai mafijas būšanas, jo politiskā vara mums stabili turas vismaz uz diviem vaļiem, kuri mainās laikam līdzi – te izplešas, te saraujas. Gluži kā koalīcijas šķietamā vienotība, pagājušonedēļ (un kārtējo reizi) lemjot par «Latvijas kuģniecības» privatizācijas projektu vai (tāds sīkums?!) tikpat neveiksmīgi mēģinot nozīmēt valsts pilnvarnieku Ventspils ostā. Varbūt patiešām sēžu varoņi Gorbunovs un Makarovs darbos apliecināja «Ceļa» un «Tēvzemes» raušanos pēc satiksmes un ekonomikas ministra portfeļiem vēl valdības tapšanas laikā. Protams, dēļ tās pašas «augstās varas» un tuvāk «starpniekiem». Tikai šoreiz par Gorbunova balsojumu pagalam samulsa partijas galva Panteļējevs, uz brīdi nesaprotot, vai «Ceļš» grib, vai negrib būt valdībā un vai to nosaka partijas valde. Citādi bija ar Makarovu. «Vladimira jociņi» par Privatizācijas aģentūras miljonu kukuļbūšanām vairāk un dīvaināk par Nagli samulsināja pašu Šķēli, kurš «Kuģniecību» privatizēt nespējīgam ministram piedraudēja atņemt portfeli, kamēr «Tēvzemes» Požarnovs vēl bez žēlabām par līdztiesību valdībā pavisam nesen starp ministriem Makarovu atzinis par labāko.
Tikmēr korupcijas jautājumos sevi pamatoti kā gudrāko atzinis neviens cits kā kukuļbūšanās par visiem šķēlēm, sončikiem un makaroviem kopā pieredzējušākais deputāts Krištopans, piedāvājot no «pelēkajiem kardināliem» (uzņēmējiem, akcionāriem utt.) iztīrīt ne vien valdību un Saeimu, bet arī partiju valdes, kā rezultātā vara laikam «atkukuļosies» pati no sevis. Protams, viņaprāt, būtu jāsāk ar TP. Bet jo vairāk Krištopana vērts jautājums – kam ierādīt godpilnās tālākās vietas?
