Māra Liepiņa, «Līcīšu» saimniece
Jau vairāk nekā desmit gadu mēs savās mājās pierakstām laika apstākļus. Dienasgrāmata rāda, ka gandrīz katru vasaru bijis pa nedēļai, kad karstums turas pie trīsdesmit grādiem. Taču šoreiz tas ieildzis. Mūsu saimniecības vairāk nekā simts kazu, no kurām parasti slaucam trīs litrus piena dienā, karstumā deva vairs tikai litru. Taču tagad izslaukums atgriezies agrākajā līmenī. Tas varētu liecināt, ka dzīvnieki jūt, ka karstums mitēsies. Pagājušā svētdienā uztraukumu radīja negaiss, kad ar vienu zibens spērienu pārstāja darboties strāvas transformators. Taču nevajadzēja pat stundu, kad meistari elektrības piegādi atjaunoja. Saimniecībā tā ir ļoti svarīga, jo piena pārstrādes cehā elektrība darbina piena dzesēšanas iekārtas. «Līcīšos» patlaban siena laiks. Zāli savās meža pļavās pļaujam vēlāk, nekā tas būtu tradicionāli, jo gaidām, kad savu perējumu izved vālodzes, irbītes, griezes, kuru griešanu vakaros var dzirdēt. Sienu vākt, protams, tagad ir krietni vieglāk, nekā tas bija agrāk. Traktors ar agregātu pats pieloka mūsu dzīvniekiem ziemā vajadzīgos pārsimt ruļļus. Nav pašiem jāņemas ar siena dakšām, jāved šķūnī. Tomēr uztraukumu tāpat pietiek. Tehnika, kas vairs nav gluži jauna, sāk niķoties.Lielo saimniecisko krīzi asi neizjūtam. Mūsu ražoto kazas sieru un pienu Rīgas tirgū pērk cilvēki, kuriem tas zināmā mērā vajadzīgs kā ārstniecības līdzeklis. Pieprasījums nav būtiski mazinājies. Uz «Līcīšiem» brauc ekskursanti, kuri vēlas redzēt mājlopus un mājputnus, degustēt kazas piena izstrādājumus. Priecājos, ka esmu neklātienē pabeigusi augstskolu – Lauksaimniecības universitātē zooinženiera studiju programmu. Mācās arī jaunākie bērni. Saimniecībā nopelnīto ieguldām izglītībā, un tas paver ceļu attīstībai. Atzinīgi vērtēju Ozolnieku izaugsmi. Jaunākais dēls otrklasnieks Augustiņš var paspēt gan uz klavierspēles nodarbībām Ozolnieku mūzikas skolā, gan uz hokeja treniņu ledus hallē – viss ir tepat blakus.