Pāris dienās izbaudīta fantastiska daba, vietējo laipnība un pabūts sprīža attālumā no briesmām.
Sākums ceturtdienas, 7. februāra, numurā.Nākamās ceļojuma dienas rītā zvana dēls Kārlis un ielūdz mūs apciemot viņu Koralbejā – ekstra klases pieczvaigžņu viesnīcā tieši jūras krastā, kur iekārtots okeanārijs, kas novietots koraļļu valstībā tieši pie krasta uz rifa. Tur mēs vērojam fantastisko zemūdens valstību, kurā zivis nebaidās no cilvēkiem, jo tur aizliegts tās ķert. Jūrā tieši no krasta iet ērtas laipas, no kurām vienā pusē nedrīkst tālāk peldēt, jo var nokļūt briesmās. Haizivju pēc? Nenoskaidrodams, kas un kur atļauts, ar slaidu lēcienu ienirstu dzelmē un ātri peldu tālāk. Dzirdu skaļus saucienus, atskatos un redzu, ka tie domāti man. Kārlis ar apsardzi mani sabar un brīdina, ka tālāk par 20 metriem nedrīkst. Tad abi ar Ainu rāmi iepeldam otrā pusē ar snurkuļiem un pētām dziļumus no apmēram 15 – 20 metriem. Ūdens ļoti dzidrs. Var skaidri saskatīt rifa pamatni, kas noklāta baltām smiltīm. Apmēram desmit metru dziļumā redzams spilgti sarkans koraļļu sakopojums ar lielu melnu murēnu vidū. Starp rozā, violetiem, dzelteniem, ziliem koraļļiem šaudās desmitām krāšņu sugu zivju. Daļa peld tuvu ūdens virsmai, jo apsargi tās piebaro, lai tūristiem ērti vērot. Zem laipām piepeldam tieši klāt dzīvībai bīstamam plīvurzivju pulciņam, kas pavisam rāmi plivina garās caurspīdīgās spuriņas un nemaz netaisās zūmēt mūs nost. Kūrortā ļoti rūpējas par bagāto tūristu ērtībām – pie paša krasta iekārtotas duškabīnes ar siltu un aukstu saldūdeni. Kūrorts izsmalcināti apzaļumots, ir bagātīgas sukulentu kolekcijas, izcilas dažādu palmu šķirņu alejas. Pats sākums pie šosejas iespaidīgs – tur visā godībā sēž sarkanbrūns granīta Ramzess II un aicina viesus pa staltu palmu aleju uz kūrorta sniegbaltajām celtnēm. Pie vārtiem sardze, kas pārbauda viesu dokumentus. Kārlis mūs pacienā un aizved atpakaļ uz Zouāru.Kāda ļoti pazīstama matu copeNākamais izbrauciens ar gidu kuģītī pa Akabas līci līdz Tirēnu salai, aiz kuras sākas Saūda Arābijas teritoriālie ūdeņi. Laiks brīnišķīgs, rāms vējiņš glāsta mūsu vaigus, jūra zilgana, ar violetiem sīku vilnīšu atspīdumiem. Līcī dziļums no trim līdz desmit metriem, ik pa laikam redzami koraļļi, kas vietām tuvu ūdens virsmai, un locim jāuzmanās, lai kuģis neuzdrāztos asajiem rifiem. Sagatavojamies ekspedīcijai ļoti vieglprātīgi – mums pa diviem ir tikai viens snurkulis un nav pat čībiņu. Noenkurojamies ap 100 metru no salas krasta, un brašākie metas peldus no kāpnītēm, arī lielībnieks Dāboliņš. Aina paliek uz kuģa un baidās par vīra pārdrošību, turklāt pamatoti, jo es izvirzos peldētāju spicē. Tad atskatos atpakaļ un ieraugu, ka uz manu pusi virzās kāda ļoti pazīstama matu cope un turklāt sauc, lai pagaidu. Ainīte peld ne sevišķi ātri, jo viņai ap krūtīm ir peldveste, un uz acīm nezināmas izcelsmes aizsargbrilles ar snurkuli. Izrādās, ceļa biedrene japāniete aizrijusies ar ellīgi rūgto sālsūdeni, kolēģi to izvilkuši atpakaļ uz kuģa un Ainai ticis viņas ekipējums. Esam laimīgi, ka tā, un pirmie sasniedzam krastu, bet izkāpt ir lielas problēmas – pretī slejas ass pusotru metru augsts kaļķakmens un pārakmeņojušos koraļļu sakopojums, apaudzis ar asiem gliemežvākiem. Kaut kā tieku augšā un izvelku arī Ainu, tad pievienojas vēl daži biedri, un mēs ļoti uzmanīgi čāpojam kādus simts metrus uz priekšu, kur krasts paliek lēzens. Elektriskā raja un asi gliemežvākiPēkšņi priekšā ejošā krievu meitene iekliedzas: «Skat!» (krieviski – elektriskā raja). Tad es ieraugu seklumā ap pusotru metru garo briesmoni, no kura dzēliena miris pasaulē populārais jaunais austrāliešu puisis – biologs un pārdrošā TV zvaigzne! Rajas platums ap 50 centimetru. Tad seko ass sitiens ar asti pa ūdens virsmu un briesmonis aizpeld dziļākos ūdeņos. Tālāk neriskējam iet, jo mūsu pēdas apdraud arī asi, balti gliemežvāki. Peldam atpakaļ uz kuģi, paceļam enkuru un braucam uz katakombām, pie kurām atrodas Ēģiptes – Izraēlas karā atstāto nocietinājumu būves ar dzotiem (no kokmateriāliem zemē izbūvēts (parasti ložmetēju) ugunspunkts aizstāvēšanās kaujai – red.). Mums seko delfīni, kas draudzīgi rāda savus trikus, lecot divu trīs metru augstumā abās kuģa pusēs. Baltijā tādi skati nav redzēti. Piestājam arī pie koraļļu puduriem, kas ir sešus, desmit metrus augsti, ap tiem priecīgi draiskuļojas subtropu zivis varavīksnes spektru toņos. Tālāk slejas stāvas dzeltenbrūnas smilšakmens klintis, kuru ielokā mierīgi pastaigājas un kāpelē tūristi. Arī es atjaunoju savas klinšu kāpēja iemaņas, kuras ieguvu, jaunībā kāpelēdams pa Karpatiem un Siguldā. Skats no augšas uz Tirenu salu oranži rožainās saulrieta krāsās ir burvīgs. Masāža pret māsas portretuZouārā iepazīstamies ar talantīgu ēģiptiešu mākslinieku Saidu, kurš mums demonstrē savas iemaņas krāsainu smilšu izstrādājumu radīšanā. Ar tievu metāla caurulīti no dažādu krāsu smiltīm viņš veikli izveido fantāzijas par Ēģipti lielākās pudelītēs – kamieļu, ziedu, palmu, dažādu dzīvnieku tēlos. Es savukārt rādu savus zīmējumus. Tad Saids no kabatas izvelk savas māsas fotogrāfiju un lūdz to krāsās uzgleznot. Man gan nepatīk gleznot no foto, bet, kad viņš apsola pie vietējā masāžas meistara seansu par brīvu, piekrītu. Nākamajā rītā Saids ieved smaržu iesvaidītā tumšā telpā, kur ar mani pusotru stundu ņemas meistars. Jūtos kā Ēdenes dārzos, un pēc masāžas dodamies no Saida nopirkt pāris viņa izgatavotos daiļdarbus orientālā manierē. Pludmalē uzgleznoju Sinaja kalnu ainavu, saulei lecot… No rīta māsas portrets nogādāts Saidam, un viņš laimīgs mums vēl uzdāvina labas smaržiņas. Pasaulē labākās eljes un odieri Notiek interesants Šarmalšeihas apciemojums – trīs latviešu meičas un es apmeklējam jauku iestādījumu, kura durvīs gozējas varena auguma puisis un ar plašu žestu piedāvā iesmaržoties ar vislabākajām eljēm un odieriem pasaulē. Meitenes tiek apvēdītas ar tādu smaržu buķeti, ka pakļaujas piedāvājumam izmasēt visām gleznos pleciņus un kakliņus, un Mustafā ķeras pie tīkamās procedūras, par kuru viņš maksu nepaģērē. Pa to laiku es ar Ainu ošņājam smaržu un eļļu paraugus, un Aina tiek pie labas smaržu amforiņas par pieņemamu cenu. Arī masāžas aplaimotās būtnes iekāro jaukus suvenīrus, un abpusēji apmierināti atvadāmies no simpātiskā milža. Nobeigums ceturtdienas, 14. februāra, numurā.
