Konkursā «Caur fotoobjektīvu raugos es…» šogad uzvar Billijs Locs, kurš ierauga vairāk par saulrietiem, kaķīšiem un puķītēm
Pašvaldības iestādes «Kultūra» gada sākumā izsludinātajam konkursam «Caur fotoobjektīvu raugos es…» tika iesūtītas 210 fotogrāfijas no 22 autoriem, kas ir trīsreiz vairāk nekā iepriekšējā gadā. Pieteikumi saņemti no Jelgavas, Rīgas, Tukuma, Saldus un citām pilsētām. Otrdien kultūras namā atklāta un līdz jūnija beigām būs redzama fotoizstāde, kurā skatāma 41, pēc žūrijas domām, labākā fotogrāfija, kādu izstādes dalībnieki redz mūsu pilsētu.
Reizē ar izstādes atklāšanu vakar apbalvoti arī labāko foto autori. Galveno balvu – 350 eiro – saņēma Billijs Locs.
– Vai pirmoreiz iesniedz savus darbus konkursam?
Esmu piedalījies konkursā «Caur fotoobjektīvu raugos es…», tikai nevis pagājušajā gadā, bet vēl gadu iepriekš. Vispār esmu no tiem, kas mēdz piedalīties, piemēram, katru gadu manas fotogrāfijas ir Latvijas Kāzu fotogrāfu asociācijas rīkotajos konkursos (esmu sasniedzis piekto rezultātu). Iesniedzu savus darbus arī portāla delfi.lv rīkotajā «Gada balva fotogrāfijā 2013». Gala rezultāti vēl nav zināmi, bet par sasniegumu uzskatu jau to, ka divas manas bildes tiks eksponētas noslēguma izstādē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (piedalījās, cik zinu, vairāki tūkstoši).
Ja es redzu, ka ir kāds konkurss, uz kuru man tiešām ir ko iesūtīt, tad to arī daru. Ja īsti atbilstošas bildes nav, nemaz nepiedalos. Kā uz iepriekšējā gada «Caur fotoobjektīvu raugos es…» – piedzima meita, un necik daudz fotogrāfijai pievērsties nesanāca laika. Toties tagad jau bija tāda «čupiņa» bilžu sakrājusies.
– Pats sev uzdevi nākamo jautājumu – vai parasti tiek fotografēts speciāli kādai izstādei, vai arī tiek pārskatīts jau esošais krājums? Un laikam pats arī atbildēji.
Speciāli izstādei varbūt var mēģināt uztaisīt vienu vai divas bildes, bet nav jau nekādas garantijas, ka tās izdosies pietiekami kvalitatīvas. Bet tā – paņem kameru un dodies pastaigā pa pilsētu, kādreiz sanāk labāk, kādreiz ne tik labi, bet kaut ko interesantu gadās nobildēt gandrīz vienmēr. Ja visu laiku dzīvo un apgrozies vienā un tajā pašā vidē, daudz kas ikdienā paslīd garām nepamanīts, jābūt īpaši vērīgam, lai pazīstamajā atrastu ko jaunu un agrāk neredzētu. Nospiest podziņu jau tagad māk gandrīz vai katrs.
Tagad gan dzīvoju Ozolniekos, bet esmu dzimis jelgavnieks, un Jelgava vienmēr būs mana pilsēta.
– Kaut kur paguvu izlasīt, ka ar fotografēšanu nodarbojies astoņus gadus.
Nu jau varētu būt nedaudz vairāk, es par sākumu uzskatu 2005. vai 2006. gadu. Pat grūti pateikt, jo pirmie divi gadi nav uztverami īpaši nopietni – tāda riņķī skraidīšana un bildēšana. Pašam patīk, citiem arī, un tu tikai bildē un bildē. Kad noplok pirmā sajūsma, sāc interesēties par ko vairāk, lai nebūtu tikai saulrieti, kaķīši un puķītes.
– Vai ikdienas darbs netraucē fotografēt, jo par profesionālu fotogrāfu tevi laikam tomēr nevar nosaukt?
Laimīgā kārtā ir pat zināma saistība, lai gan ikdienā es sēžu pie datora, diezgan bieži iznāk retušēt fotogrāfijas. Dažreiz klientam vajag kādu dabasskatu vai ko citu, un iznāk arī pašam ņemt rokās aparātu. Pilnībā no foto vien pārtikt Latvijā ir ļoti grūti.
Drīzāk profesionālis biznesa nozīmē es esmu ārpus oficiālā darba laika, kad iznāk fotografēt ģimeņu, portretu fotosesijas un tamlīdzīgi. Vasarā esmu pieprasīts kā kāzu fotogrāfs. Nopelnītais parasti gan atkal tiek ieguldīts jaunas tehnikas vai materiālu iegādē.
– Esi arī īpaši skolojies vai fotogrāfiju apguvi pašmācības ceļā?
Pēc Jelgavas Valsts ģimnāzijas beigšanas sāku apgūt datordizainu Baltijas Starptautiskajā akadēmijā. Bet izstājos, jo sapratu, ka tas, ko esmu sācis, nav īsti man. Datordizaineriem viss jārada pilnīgi no nulles, bet man patīk, ja manā rīcībā ir vide, apstākļi, kāds objekts, ar ko strādāt.
Kādu laiciņu apmeklēju Jura Zēberga nodarbības «Jundā», tas palīdzēja mazliet dziļāk izprast pašu tehniku. Par laimi, esmu no tās paaudzes, kas informāciju par visu var atrast internetā – ir tikai jāmeklē, vajadzīga interese un laiks to darīt. Visu esmu iemācījies, vērojot citu veikumu un mēģinot pats.
Radošā profesijā ir mazliet citādi nekā citās jomās. Diez vai mani kāds ņemtu pretī, ja es aizietu pieteikties darbā uz poliklīniku un teiktu: «Gribu strādāt par zobārstu vai ķirurgu, lūdzu, ņemiet mani darbā!» Savā jomā es varu parādīt reālas fotogrāfijas un teikt – lūk, tā es varu, tās ir manas bildes.
– Man gan vēl no senākiem laikiem izveidojies savs stereotips – īsta fotogrāfija (ar lielo burtu) ir, piemēram, Eduarda Smiļģa portrets Lāčplēša ielā uz Jaunā Rīgas teātra brandmūra vai kāds no Gunāra Bindes aktiem.
Es domāju, ka fotogrāfiju var nodalīt komerciālajā un nekomerciālajā. Protams, kāzu fotogrāfija ir komerciāls produkts. Manā gadījumā vispirms ir pasūtījums un klienta konkrētās intereses.
– Bet nekur jau nav teikts, ka starp daudzajām kāzu fotogrāfijām neizsijājas arī kāds mākslas darbs.
Gribētos jau, un neslēpšu, ka reizēm arī ar nolūku cenšos virzīties mākslas foto virzienā. Bet lielākā reklāma, piemēram, kāzu fotogrāfam ir «no vienas mutes blakus stāvošā ausī» jeb «man teica, ka Billijs…», un bieži vien iekļūsti tādā vāveres ritenī, ka tai lielajai mākslai atliek arvien mazāk laika.
– Tad varbūt esi domājis pretējā virzienā, piemēram, atvērt savu fotosalonu.
Domājis esmu, bet nonācu pie secinājuma, ka es laikam neesmu salona cilvēks. Man patīk būt vidē, vai nu dabā, vai pie kāda cilvēka dzīvoklī – studijā jūtos ierobežots. Sadomāt jau var visu ko, galvenais – fotografējamo cilvēku atbrīvot, jo, kā likums, ieraugot pret sevi kameru, vairums cilvēku sastingst un zaudē dabiskumu.
– Ko tu dari tādos gadījumos?
Sastingušās emocijas jāatbrīvo. Arvien vairāk fotografējot, esmu sapratis, ka tehniskā puse faktiski ir tā mazsvarīgākā, galvenais ir panākt, lai cilvēki tev uzticas. Vienalga, vai tā būtu ģimenes sesija vai kāzas. Vislabāk, ja pašam izdodas «izslēgt» latvietim raksturīgo atturīgumu. Bieži vien pat kļūstu nedaudz nekaunīgs un mēģinu uzvesties tā, it kā būtu sens ģimenes draugs. Tas nozīmē, ka arī pašam jācenšas kļūt brīvam un pamazām jāpārņem situācijas kontrole. Un ziniet, parasti palīdz. Tādas stīvākas ir tikai pirmās desmit, piecpadsmit minūtes. Un arī tad ne vienmēr.
– Tad jau tev kaut kādā ziņā jābūt arī aktierim?
Drīzāk psihologam. Atzīšos, ka diezgan precīzi varu pateikt, kurš jaunajā ģimenē būs vadošais spēlētājs. ◆
Jelgavnieku skats caur objektīvu
Maira Dudareva, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja
◆ Konkurss «Caur fotoobjektīvu raugos es…» ir jauka iniciatīva, jo jelgavnieki var izstāstīt stāstu par savu pilsētu. Tā kā no konkursam pieteiktajiem labākajiem darbiem tiek veidota reprezentācijas izstāde, kas pēc tam apceļo citas valstis, tā var būt arī laba iespēja savu māku parādīt plašākā pasaulē. Protams, kā jebkurš konkurss, tā ir arī maza laimes spēle, bet gribētos ieteikt dalībniekiem vairāk pārdomāt, pirms dot savus darbus konkursam. Iesniegtajai sērijai jābūt pabeigtai un atlasei izdarītai jau pirms tam. Šoreiz bieži figurēja desmit līdzīgi viena autora darbi – sak, lai jau žūrija pati lemj, varbūt kāds no darbiem iepatiksies. Atgādinu, ka pēc nolikuma mēs vērtējām tieši darbu sērijas, nevis atsevišķas fotogrāfijas, tāpēc pavirši un nepabeigti projekti attiecīgi tika arī (ne)novērtēti. Neatkarīgi no autora personības vai atpazīstamības pilsētā, jo vērtēšana notika anonīmi, es un citi žūrijas locekļi – SIA «AD fotostudija» īpašnieks dobelnieks Agris Šiliņš un Jelgavas Mākslinieku biedrības priekšsēdētājs Māris Brancis – fotogrāfijas identificējām tikai pēc parolēm, nevis autoru uzvārdiem. Billija Loca darbu sērija, lai gan atsevišķas fotogrāfijas varbūt nebija pašas krāšņākās, ar kompozicionālo pabeigtību atstāja labi padarīta veikuma iespaidu, tāpēc arī uzvarēja pelnīti. To pašu var teikt par visiem laureātiem. Izbrīnīja, ka ar ļoti retiem izņēmumiem attēlos tikpat kā nemanīja cilvēkus. Saprotams, ka Jelgavā tagad ir daudz skaistu jaunbūvju un lielākā daļa fotogrāfiju bija veltītas tām. Bet jebkura arhitektūra bez cilvēka ir tukša un nevienam nevajadzīga, tāpēc ieteiktu nākamreiz vairāk padomāt par cilvēku – jelgavnieku.
