Mūsu kursabiedrs Gunārs pa dāmu līniju bija varen izvēlīgs. Puisim, pēc Meža tehnikuma ražošanas priekus un likstas baudījušam, arī krievu armijā pabijušam, tuvojās trīsdesmitais gads kopš dzimšanas, kad, kā tajā Paula dziesmā dzied, «čunčunčurā mute velkas» un tā tālāk. Gunāram sievu vajadzēja, lai pēc augstskolas beigšanas, dziļākā vai nedziļākā mežā iedzītam, būtu kreklu mazgātāja, zeķu lāpītāja un vakariņu gatavotāja. Ko tad precēsi, varbūt pat tālu no rajona centra aizsūtīts, – kādu slaucēju, labākā gadījumā vecmeitās aizsēdējušos skolotāju? Nē, šitie varianti Gunāram nebija pieņemami – precēties vajadzēja ar steigu, kamēr Jelgavā izvēle plaša jo plaša.
Viņa izredzētajai vajadzēja būt skaistai un bagātai. Nu, to smukumu vēl varēja pieciest – cik tad no tā saskatīsi, ja paredzamās darba stundas solījās ilgt no gaismas līdz tumsai, bet bagātībai – tai nu vajadzēja būt obligāti, jo Gunārs pats, bez vecāku gādības uzaudzis un studiju gadus ar stipendiju vien izticis, bija izkāmējis kā diloņslimas siļķes aste. Studenšu aprindās tā bagātība gan bija grūti nosakāma. Nu labi – glīta sejiņa, slaidas kājiņas, smuks minibruncītis un tā tālāk, bet cik šās večiem lopiņu kūtī un cik naudiņas krājkasē – ej nu sazini!
Varēja, protams, precēt to pašu Ilzi, kura prata jauki plinkšķināt klavieres un no ģīmīša bija tā nekas, bet viņa nāca no Latgales, un tajā Latvijas pusē – tas pat zīdainim zināms – nekad bagātnieki nav mituši. Vai arī Ļenočku, kura Skolotāju ielas ēdnīcā (tagad «Promenādē») staipīja tukšos šķīvjus un pudeles un šad tad Gunāru pabaroja par velti. Šitās meičas tēvs bija atvaļināts armijnieks, kam naudas varēja netrūkt, taču pašai izskats bija kā vecāko klašu skolniecei, un ja nu šī vairāk neko neprot kā boršču un pelmeņus izvārīt? Atkal garām!
Tā pagāja nedēļas un mēneši, bet Gunāra meklējumi sekmēm nevainagojās. Pabeidzām kārtējo kursu, un mūs izmētāja ražošanas praksē pa visu Latviju.
Pienāca rudens. Sākās mūsu pēdējais studiju gads akadēmijā. Tuvojās Oktobra svētki, kad rīta pusē katram apzinīgam studentam jāsoļo gar tribīnēm Centrālajā laukumā, un pēc šīs procedūras var vai nu doties pasērst pie vecākiem, vai ļauties cita veida izpriecām. Mūsu istabiņas trijotnei šādas izpriecas solīja sagādāt Gunāra kāzas, jo kādā oktobra nogales vakarā kolēģis pavēstīja: «Nu esmu atradis īsto!»
Īstā izrādījās kāda Jelgavas apkārtnes mežsarga vienīgā meita, kuru Gunārs bija nolūkojis, būdams praktikants šajā mežniecībā. Bet kā tad ar to smukumu un bagātību? Nu, skaistums – tā ir tāda relatīva lieta: ja kaut kur kaut kā pietrūkst, to palīdz novērst visu spēcīgā kosmētika. Bet bagātība? Jāteic atklāti – mežsargi tolaik, salīdzinot ar kādu kolhoznieku vai rūpnīcas strādnieku, nedzīvoja slikti: valsts māja, kārtīgs zemes pleķis un lopu bariņš; ja pats nebiji izlaidies slinkumā, tad naudiņa tecēja kā pa mazu renīti.
Par gaidāmo izšķirošo notikumu mūsu kursabiedra dzīvē bijām patiesi priecīgi. «Sastiķējām» dāvanu, cik nu mūsu kabatas atļāva, un noteiktajā laikā Skolotāju ielas dzimtsarakstu nodaļā stāvējām kā «štiki», studentu cepures spīdinādami.
Pēc svinīgā brīža un daudzkārtējas fotografēšanās «rafiņš» mūs – necilu kāzu viesu bariņu – pukstēdams aizripināja pa Kalnciema šoseju un izmeta mežā, kur novembra pievakarē krēslā spožus logus spīdināja pirmskara gados celta mežsargmāja.
Kāzu galds bija klāts ar laucinieku pamatīgumu – kartupeļi, sautēti kāposti, cūku ribiņas, karbonādes un tā tālāk. Domāju, lieki teikt, ka netrūka arī pudeļu ar sārtu un bezkrāsainu saturu – tas viss piederēja pie lietas. Skanēja vispārpieņemti tosti par jaunā pāra laimi un labklājību, pa laikam arī kāds «rūgts», un to visu pavadīja dakšiņu, nažu un glāžu šķinda.
Biju nošķirts no saviem biedriem un nonācis kāda padzīvojuša mežsarga aizgādniecībā, kurš, dzīvu studentu sev līdzās pamanījis, neskopojās ar savas un manas glāzes pastāvīgu pildīšanu. Te nu jāatzīstas – kaut valdīja vispārpieņemti uzskati par studentu bohēmisko uzdzīvi, mēs stiprās dziras nelietojām, ja nu stipendijas reizēs kādu aliņu, un viss. Tieši tādēļ biju nonācis neveiklā stāvoklī – dzert es negribēju, bet mans kaimiņš, likās, to uzskatītu par necieņas izrādīšanu gan viņam, gan visai sabiedrībai.
Kaut kā izturēju, kamēr tas bija vīns, bet vienā brīdī parādījās «baltais»! Pēc kārtējā tosta jutu, ka manu rīkli apdedzina duļķainais šķidrums, kas turklāt vēl… smirdēja. «Ko nu vaibsties, student,» kaimiņš man iedunkāja sānos. «Laba manta – būs grādi vismaz sešdesmit…»
Man nevajadzēja ne grādus sešdesmit, ne četrdesmit, nākamo glāzi līdz pusei izmocījis, jutu, ka jāmeklē svaigs gaiss un vientulība.
Atradu kādu istabu, kur grīdu klāja segas un matrači, sakņupu tās kaktā, un mana apziņa aizlidoja kosmosā…
Nezinu, cik ilgi biju pavadījis bezapziņā, kad pēkšņi pamodos. Galvā valdīja tukšums kā dzērāja kabatā. Piecēlos. Mēģināju dažus soļus paspert. Izdevās! Izgāju koridorā. Lielistabā kāzu troksnis bija kļuvis manāmi skaļāks. Uz to pusi mani vairs nevilka. Gribējās atrast virtuvi un iedzert kaut ko skābu, atspirdzinošu. Pie virtuves durvju apmales ieraudzīju atspiedušos kolēģi Edgaru. Arī viņam bija tāds izskats, it kā kāds būtu iesitis pa galvu ar jēlu zivi. «Varbūt iesim vēl pakāzot?» pajautāju. «Vai tu dulls? Jātinas mājup; vēl varam paspēt uz pēdējo autobusu,» šis atņurdēja. Tad manā galvā radās nešpetna ideja. «Pagaidiet, mīlīši,» es prātoju. «Jūs mani dzirdījāt ar to riebīgo sešdesmitgrādīgo, tad promejot paņemšu vismaz kādu vīniņu, ar ko dullo galvu salāpīt.» «Edžu,» teicu kolēģim. «Tu tepat pastāvi sardzē, bet es pārbaudīšu mežsarga pieliekamo – varbūt atrodas kas mums abiem noderīgs. Ja kāda saimniece tuvojas, tad klepo.»
Pieliekamā durvis bija turpat – virtuves stūrī. Iegāju un pustumsā sāku pārbaudīt plauktus. Sagrābstīju divas resnas un smagas pudeles. Tad, mēteļus uzvilkuši, abi ar Edgaru metāmies uz autobusu. To, paldies Dievam, paspējām noķert un drīz vien bijām savā istabiņā.
Edžus veicīgi izmazgāja mūsu tējas glāzes, es pa to laiku iepazinos ar savu laupījumu. Pudeles bija tolaik pazīstamās «bombas» – tumšzaļas, lielas un smagas kā miesnieka pirksts; šīs turklāt vēl kārtīgi aizkorķētas un aizlakotas. Ne bez grūtībām atmūķēju pirmo. Šķidrums glāzēs bija tik tīrs kā ūdens no Alpu kalniem. «Nu tad vēlreiz – par tavu gaišo nākotni, Gunār!» Edžus teatrāli pacēla glāzi. Iedzērām pāris malku, un mūsu sejas kļuva grumbainas kā valrieksts: nelegālais guvums izrādījās… pavasara bērzu sulas!
Taču, ja tur – mežsargmājā – kāzu prieki turpinājās, tad mums tūliņ likties gultā būtu nekoleģiāli. Sagramstījām sauju sīknaudas un aši steidzāmies uz pārtikas veikalu – turpat kopmītnes (Ļeņina ielā 1) pirmajā stāvā. Iznāca četras pudeles alus. Ar tām tad arī divvientulībā turpinājām Gunāra kāzu svinēšanu. ◆
P.S. Stāsta varonis šoreiz – mežzinātņu doktors Gunārs Skriba, Gaujas Nacionālā parka pirmais direktors.
