Liene Lorence ar savu vīru Artūru iepazinās 13 gadu vecumā, dzīvojot vienā Jelgavas pagalmā.
Liene Lorence ar savu vīru Artūru iepazinās 13 gadu vecumā, dzīvojot vienā Jelgavas pagalmā. Jau 15 gados, sapņojot par nākotni, abi jaunieši izsprieda, ka gribētu bērnus dvīņus. Uzreiz pēc vīra pārnākšanas no armijas Lorencu pāris apprecējās, un, pēc Lienes aprēķiniem, viņas dvīņu meitiņas Laura un Laila radušās tieši kāzu naktī.
«Abas meitiņas ir tieši tādas, kādas iedomājāmies pusaudžu gadu sapņos,» stāsta Liene, kura, 19 gadu vecumā uzzinot, ka gaida dvīņus, bija ļoti izbrīnīta. Pirmo reizi dvīņu māsiņas uz nedēļu tika izšķirtas nepilna gada vecumā un jau otrajā atšķirtības dienā pārdzīvojumu dēļ gulēja slimas ar augstu temperatūru. «Laura ir tikai desmit minūtes vecāka par Lailu, taču attīstības ziņā māsu apsteidz par apmēram pusgadu un ir daudz nopietnāka,» teic Liene. Mācības Laurai padodas labāk, taču Laila ir komunikablāka un atraisītāka, arī uz jautājumiem atbild spontāni, kamēr māsa rūpīgi pārdomā, ko teikt.
Visas bērnu vajadzības jāreizina ar divi
«Abas meitas ir hiperaktīvas un mierā nevar nosēdēt ne brīdi,» šos mammas vārdus māsas pierāda, visas intervijas gaitā aktīvi pētot avīzes redakcijas sapulču zāles iekārtojumu. Uzzinājušas, ka baltā plāksne pie sienas ir tāfele, Laura un Laila nekavējas izmantot iespēju uz tās zīmēt un rakstīt. Mamma stāsta, ka meitas ir ļoti radošas un viņām ļoti patīk zīmēt, veidot aplikācijas, abām ir arī muzikālais talants. «Es gribētu iet mūzikas skolā un spēlēt ģitāru,» teic jaunākā māsa Laila. Vecākā māsa ar atbildi kavējas un tikai pēc brīža piebilst, ka viņai labāk patiktu spēlēt čellu vai vijoli. Mamma gan apgalvo, ka meitas mūzikas skolā nelaidīs, jo viņai traucētu nemitīgais troksnis mājās.
Laura un Laila šogad sākušas mācīties pirmajā klasē un jau izmanto iespēju būt atsevišķi. «Katrai ir sava draudzene, arī sēž viņas dažādos solos,» bilst mamma. Māsas īpaši neuzmana viena otru, gadās, ka no skolas atnāk viena un tikai pēc laba laiciņa pārrodas otra meita, kas pastaigājusies kopā ar draudzeni. Šādos brīžos Lienei jāuztraucas ne pa jokam, jo ātrāk atnākusī meita par māsu parasti neko nezina. «Meitenes vēl nav īsti pieradušas pie skolas kārtības, un mājasdarbu izpilde stingri jākontrolē,» teic Liene.
Ar skumjām viņa stāsta, ka meitenes slikti satiek ar klasesbiedriem. Kāds bērns reiz izgudrojis, ka tumsnējās dvīnītes ir čigānietes, un mazie klasesbiedri bērnišķīgajā neizpratnē un nežēlībā novērsušies no māsām. «Viņām ir draudzene no ceturtās klases, kas viņas abas dievina un neņem vērā citu bērnu attieksmi,» piebilst dvīnīšu mamma. Lai tiktu galā ar daudzajiem pienākumiem, Lauras un Lailas vecāki stingri sadalījuši darāmo – Artūrs uzmana kārtību skolas somās, bet Liene seko līdzi mājasdarbu izpildei. «Bērnu audzināšanai nepieciešamo laiku bieži iznāk atvēlēt darbam, jo dubulto vajadzību dēļ nevaru atļauties nestrādāt,» teic Liene un piemetina, ka ļoti gribētu mācīties augstskolā, kas savulaik nav izdevies bērnu dēļ. Mammas darba dēļ Laura un Laila bērnudārzā sāka iet ļoti agri – jau nepilnu divu gadu vecumā. «Mans tētis agrāk apsargāja Valsts prezidenti,» lepni paziņo mazā Laila, un mamma atzīst, ka uz vīra formastērpa rēķina izdodas ietaupīt naudu meitiņu vajadzībām. Abas meitenes ļoti mīl tēti, un mamma viņas dēvē par sūdzambībelēm, kas katru mammas rīcību noteikti izstāstīs Artūram un otrādi.
Pēc skolas meitenes skatās multiplikācijas filmas, zīmē vai rotaļājas ar suni Roveru. Māsiņas stāsta, ka suni ir grūti sadalīt un bieži Roveru iznāk ņemt nost māsai. Laurai un Lailai ir sava sarunvaloda, kuru mammai bieži ir grūti saprast. No Lauras un Lailas palaidnībām Liene Lorence vislabāk atceras mikroviļņu krāsnī sadedzinātos cepumus, kurus abas reiz sagribējušas ēst uzsildītus.
«Es ļoti vēlos pateikties ģimenes tuvākajiem cilvēkiem – meitiņu krustmātei un krusttēvam –, kas mūs vienmēr ir atbalstījuši,» sarunas nobeigumā teic Liene.
