Andra Bērziņa valdība, kas nu jau ir noturējusies vairāk nekā divus gadus, uzrādījusi Latvijas politiskajām tradīcijām neticamu stabilitāti, kuru nu zināmā mērā sākusi apdraudēt partiju priekšvēlēšanu cīņa.
Andra Bērziņa valdība, kas nu jau ir noturējusies vairāk nekā divus gadus, uzrādījusi Latvijas politiskajām tradīcijām neticamu stabilitāti, kuru nu zināmā mērā sākusi apdraudēt partiju priekšvēlēšanu cīņa. Par to liecina arīdzan nesenais skandāls saistībā ar 2006. gada pasaules čempionātam hokejā nepieciešamās sporta halles būvniecības projektu, tomēr A.Bērziņš sola valdības kuģi stūrēt līdz pat oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām un turpināt darbu valdībā arī pēc tām. Sarunā ar Modri Sprudzānu un Jāni Kovaļevski premjers un «Latvijas ceļa» priekšsēdētājs A.Bērziņš stāsta par patlaban valdībā un koalīcijā notiekošo.
Modris Sprudzāns: Sāksim ar situāciju koalīcijā. Ir notikusi labklājības ministra demisija, turpinās zināma «rīvēšanās» ap hokeja halles projektu. Vai jūs plānojat vadīt valdību līdz pat Saeimas vēlēšanām? Vai saredzat pašreizējos valdības koalīcijas partnerus kā sabiedrotos nākamajā Saeimā?
Andris Bērziņš: Godīgi sakot, arī pašā koalīcijas iekšienē ir jūtams, ka sākusies priekšvēlēšanu kampaņa. Ir sākusies mētāšanās ar skaļām frāzēm, ar dažnedažādiem nemotivētiem aizvainojumiem, ar dažādām aktivitātēm tiek mēģināts uzpūst burbuļus vai sensācijas tur, kur to nav. Līdz ar to, protams, viena otra lieta kļūst problemātiska. No otras puses – patlaban neizskatās, ka kāds no koalīcijas partneriem pašlaik vēlētos pārtraukt koalīcijas attiecības, un kopumā koalīcija ir pierādījusi, ka, neņemot vērā kašķus, nesaskaņas un vēlēšanās «noprofilēties» vienam uz otra rēķina, tās darba rezultāts ir pozitīvs un kopumā labs. Valsts attīstība notiek pietiekami strauji – to atzīstam ne tikai mēs paši, bet arī mūsu partneri visā apkārtnē, to uzrāda arī padarītie darbi. Domāju, ka koalīcija līdz vēlēšanām nostrādās, un, iespējams, arī pēc vēlēšanām šādā pašā vai līdzīgā komplektācijā varētu tikt veidota valdība.
Vienīgi gribētu piebilst, ka dažkārt viens otrs koalīcijas partneris – negribētu saukt vārdā – nemācās no iepriekšējo gadu kļūdām. Visi kašķi koalīcijas iekšienē, kas tiek nesti uz āru, atstāj ietekmi uz mūsu partneriem – visiem kopā. Un te gribētos atcerēties ķīniešu sakāmvārdu par to, ka divi lauvas cīnās, bet trešais stāv kalnā un gaida, kad viņi noasiņos, lai pienāktu un abiem pārgrauztu rīkli. Man liekas, ka, jo vairāk dodam trešajam lauvam vai arī kādiem citiem lauvām vielu nodomiem nākt un pārgrauzt mums rīkli, jo vājāki paliekam.
Jānis Kovaļevskis: Kam varētu būt izdevīga ap hokejhalli saceltā ažiotāža? Nevar taču būt, ka šī situācija ir radusies no nekā. Kāds to acīmredzot stimulē.
A.B.: Ir diezgan skaidrs, kas to sāka stimulēt. Pati halles celtniecība ir komplicēts process, bet tas ir jāizdara un Latvijā jāuzceļ divas šādas halles. Rīcības komiteja ir darījusi ļoti godprātīgi, skaidri un saprotami, un mēģinājumi vienā vai otrā veidā tikt pie kāda investora ir ļoti loģiski. Mēs nevienam neesam neko ne apsolījuši, ne iedevuši, ne saskaņojuši, ne parakstījuši.
Šādos procesa posmos kaut ko mēģināt pierādīt un apliecināt, ka kāds kaut ko ir parakstījis, izmantojot precīzi tēmētu un labi organizētu apmelojumu kampaņu, – es neņemšos izvērtēt šīs kampaņas cēloņus. Lai prokuratūra tiek ar to galā, jo esmu vērsies tajā. Lai prokuratūra to visu noskaidro un paņem cilvēku rīcībā esošos dokumentus. Lai izvērtē un pasaka – ir tā taisnība vai nav. Tā ka rezultāts agrāk vai vēlāk būs.
Domāju, ka šeit ir ievērots krievu sakāmvārda princips – vai nu viņš kažoku nozaga, vai nu viņam kažoku nozaga, nezin kas tur īsti bija, bet kaut kas nelabs bija. Tā vienkārši ir vēlēšanās kompromitēt tos vai citus cilvēkus. Šajā gadījumā daļa šo apvainojumu bija ļoti konkrēti tēmēta uz mani. Bet ar to droši vien jārēķinās, jo šādu notikumu gaitu diktē priekšvēlēšanu situācija, un mēs sagaidīsim ne tādus vien pārsteigumus.
M.S.: Otrs jautājums, kas pašlaik ir aktualizējies, ir tā dēvēto oligarhu ietekme uz partijām. Ņemsim kaut vai Aivaru Lembergu – viņš ir diezgan asi vērsies pret topošo Latvijas Pirmo partiju, kas kā vienu no saukļiem deklarē to, ka tā ir brīva no Lemberga naudas un ietekmes. Cik lielā mērā, jūsuprāt, tas ir mīts un cik lielā mērā realitāte?
A.B.: Nevaru komentēt citus cilvēkus vai partijas, taču varu teikt, ka vismaz tos divus gadus, kopš esmu partijas priekšsēdētājs, A.Lembergs nav «Latvijas ceļa» sponsoru skaitā. Mums ar viņu ir ļoti konstruktīvas, normālas attiecības. Katrā ziņā ne es personiski, ne valdība kopumā nekad nav rīkojusies tā, ka valdības lēmumi kaut kādā veidā varētu negatīvi ietekmēt problēmu risinājumus Ventspilī, esmu visām šīm lietām piegājis valstiski. Taču mums starppartiju līmenī nav līguma un nekādu attiecību.
M.S.: Bet vai jūtat ekonomisko grupējumu ietekmi Ministru kabinetā vai Saeimā?
A.B.: Es drīzāk jūtu nevis viņu ietekmi, bet gan mēģinājumus lobēt tos vai citus jautājumus. Taču tas laikam jāuzskata par normālu politiskās dzīves daļu, jo visā pasaulē uzņēmēji mēģina lobēt savas intereses. Ir ļoti uzmanīgi jāskatās, kas tad viņiem ir vajadzīgs, un jāsper solis pretī. Un tieši šī valdība divus gadus pēc kārtas nav paaugstinājusi nevienu nodokli, gluži otrādi – mēs tos esam samazinājuši. Esam spēruši pretī uzņēmējiem platu soli, samazinot uzņēmumu ienākumu nodokli, un ir ideja samazināt to vēl straujāk – «nokāpt» līdz kādiem, es pat teiktu, 12%. Tad uzņēmumu ienākuma nodoklis būtu pat zemāks nekā Krievijā, kur tas ir 13%. Bet, ja izdotos «nokāpt» līdz 10%, mēs faktiski būtu novērsuši visus priekšnoteikumus, kas šodien veicina Latvijas «ofšorizāciju». Ja «ofšoru» izmaksas ir 8 – 10%, tad nebūtu nekādas atšķirības, un cilvēki varētu legalizēt visus savus līdzekļus, turēt tos Latvijā, godīgi maksāt nodokļus un nemocīties caur «ofšoriem».
M.S.: Kāpēc vesela virkne labo darbu ir paveikta tieši šogad? Tas attiecas gan uz ienākumu nodokļa samazināšanu, gan uz partiju finansēšanas kontroles uzlabošanu un vairākiem citiem jautājumiem.
A.B.: Kad atkal atnācu strādāt valdībā, jautājums par korupcijas izskaušanu nekur tālāk nebija pavirzījies salīdzinājumā ar to brīdi, kad aizgāju prom no valdības. Tad ir jāizstāsta, kā tas notika. Tas bija 1997. gada sākums, strādāju par darba lietu valsts ministru, un Andris Šķēle, kas tolaik vadīja valdību, man bija uzticējis divus papildu pienākumus. Viens bija sākt antikorupcijas programmu, otrs – veikt valsts pārvaldes iestāžu reformu. Abos šajos jautājumus biju iedziļinājies jau pusgadu, un man bija apsolīts, ka es šo uzdevumu varēšu pildīt, taču vienā jaukā dienā pamostos un dzirdu pa radio, ka katrai partijai pa vienam ministram noīsina, un es biju starp tiem.
Toreiz aizgāju pie Šķēles, un teicu: paklausies, mēs taču šo jautājumu vēl pirms divām nedēļām pārrunājām, un kā tas tā tagad ir noticis. Šajos divos jautājumos bija tik daudz ko darīt, turklāt bijām pirmā Austrumeiropas valsts, kas noslēdza līgumu ar Pasaules Banku par antikorupcijas programmas izveidi. Es jautāju, kā tagad būs un kas ar to visu nodarbosies. A.Šķēle teica: nav problēmas, nāc pie manis strādāt par padomnieku, maksāšu tev algu, kādu prasīsi, bet tas darbs ir jādara. Saproti, es citādi nevarēju, man viens ministra postenis bija «jānogriež» «Saimniekam», viens «tēvzemei», un pie reizes vienu nogriezu arī «Latvijas ceļam».
Toreiz bija tāda situācija, un es to stāstu pirmoreiz. Tas, starp citu, bija viens no iemesliem, kādēļ startēju pašvaldību vēlēšanās. Un būtībā, kad atnācu atpakaļ uz valdību pēc Rīgas Domes, tas kuģis gandrīz nekur tālāk nebija izkustējies. Kur to antikorupcijas programmu pametu, turpat arī tā bija. Tad mēs to sākām izkopt. Pagāja zināms laiks, kamēr izstrādājām antikorupcijas likumu paketi, tai skaitā normas partiju finansēšanā, jaunu likumu par interešu konfliktiem, likumdošanas koncepciju par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Tā vienkārši ir sagadīšanās, un, godīgi sakot, mani tīri labi apmierina, ka tas nāca tik tuvu Saeimas vēlēšanām. Vismaz bija mazāk diskusiju un mēģinājumu torpedēt šos jautājumus. Es atceros, kā pieņēma pirmo, Lagzdiņa rakstīto, antikorupcijas likumu – tas notika priekšpēdējā 5. Saeimas sēdē, visiem deputātiem simtprocentīgi balsojot «par», neviens neatturējās un neviens nebija pretī.
M.S.: Atgriežoties pie partiju finansējuma – lai arī cik ideālas likumdošanas normas būtu, vai jūs ticat, ka valsts spēs veikt pietiekami stingru uzraudzību, lai partiju «melnajās» kasēs nelegāli neienāktu nezināmas izcelsmes līdzekļi?
A.B.: Tagad būs KNAB, kas to lietu uzraudzīs. Domāju, ka sabiedriskā uzraudzība un sabiedrības interese par šo jautājumu neļaus, neuzrādot avotus, kaut ko tādu darīt. Ir taču diezgan skaidrs, cik kas maksā. Var taču hronometrēt dažnedažādas reklāmas televīzijā, zinot, cik tās maksā. Ir zināms, kas dod atlaides un cik lielas tās ir. To visu var sarēķināt. Un var prasīt ļoti konkrēti, no kurienes jums tā nauda. Informācijas līdzekļi jau nestrādā par velti. Arī avīzes reklāmas par velti nedrukā. Ir taču līgumi, lai arī konfidenciāli, tomēr tie ir. KNAB būs pienākums un tiesības sekot līdzi šiem jautājumiem, pieprasīt tādu informāciju, lai arī tā ir konfidenciāla. Kaut vai lai pārliecinātos, ka avīzē aizņemto laukumu skaits ir adekvāts summai, par kuru tā vienojusies līgumā ar partijām.
Protams, problēmas būs ar kaut kādu slēpto un netiešo reklāmu. Taču tas ir cits stāsts, tur lai mēģina iedziļināties speciālisti. Taču tas vairs nebūs tikai partiju finansēšanas jautājums, bet gan visas sabiedrības un informācijas līdzekļu jautājums, sabiedrības attieksmes jautājums. Kazu par zirgu tomēr nevar pārdot. Varbūt vienreiz kazu var iesmērēt par zirgu kādam, kas zirgu vispār nav redzējis, taču sabiedrība ar katru gadu kļūst gudrāka un saprot, kur ir paliekošas vērtības un kur mainīgas. To ļoti labi saprot kaut vai pēc balss intonācijas, kurš vienkārši muld un kurš strādā.
M.S.: Vai «Latvijas ceļam» ir solīta nauda par to un to?
A.B.: Es neesmu saskāries ar gadījumiem, kad partijai tiktu solīta nauda konkrēti par kaut ko. Ir bijušas runas uzņēmēju saietos, ka, lūk, tajos nodokļos vajadzētu kaut kādus atvieglojumus vai dot nodokļu atlaides investīcijām mazajiem uzņēmumiem, ir runāts par dažādiem nodokļu sistēmas uzlabojumiem, taču es neesmu saticis uzņēmējus, kas to būtu teikuši.
J.K.: Vai ir kaut kas domāts valdības vai Saeimas līmenī par «kabatas partiju» veidošanas ierobežošanu?
A.B.: Domāju, ka 5% barjera iekļūšanai Saeimā ir ļoti laba metode, kas «kabatas partiju» veidošanu tādā izpratnē, kā jūs man to jautājat, padara neefektīvu. Tā ir naudas izšķiešana. Ne velti Latvijā tikai zināmas uzņēmēju grupas ir spējīgas veidot «kabatas partijas». Domāju, ka tieši tādēļ tika sameklēts Repšes kungs kā nopietna lokomotīve – saprotot, ka nekādas «kabatas partijas» ilgtermiņā nespēs funkcionēt. Nav jēgas veidot tādas partijas un investēt līdzekļus tādos pasākumos. Savukārt to, kas investē līdzekļus Repšes kunga partijā, var internetā labi redzēt.
M.S.: Nedaudz par «Latvijas ceļu». Kā jūs vērtējat situāciju, kurā atrodas jūsu vadītā partija? Vai «Latvijas ceļā» nav kādas iekšējas šķelšanās pazīmes?
A.B.: «Latvijas ceļā» vienmēr ir pastāvējusi viedokļu daudzveidība. Esam partija ar pietiekami ilgu vēsturi, un būtu jocīgi, ja tās iekšienē nepastāvētu viedokļu daudzveidība un visi domātu pilnīgi vienādi. Taču šī daudzveidība mums netraucē principiālos jautājumos paust ļoti konkrētu viedokli, lai arī reizēm pēc nopietnām un garākām diskusijām, nekā tas notiek vienā otrā citā partijā. Turklāt mēs to darām daudz atklātāk un neslēpjam, ka mums ir cilvēki, kuriem dažos jautājumos ir atšķirīgi viedokļi, taču tie nav diametrāli pretēji. Mums, piemēram, ir cilvēki, kas atšķirīgi domā par nodokļu politiku, taču tas tikai palīdz iegūt plašāku skatu uz šo problēmu. Un tikai ar demokrātisku balsošanu par šādiem jautājumiem frakcija var panākt to, ka šie cilvēki, nemainot savu viedokli, nobalso tā, kā to saka frakcija.
Es nejūtu, ka «Latvijas ceļa» iekšienē pastāvētu ideoloģiskas domstarpības, un, man liekas, ka pēdējās divas partijas konferences un atskaites un pārvēlēšanas kongress diezgan labi parādīja partijas biedru noskaņojumu. Šajā ziņā visinteresantākās bija partijas priekšsēdētāja vietnieku vēlēšanas. Par priekšsēdētāju bija diezgan skaidrs – muļķīgi būtu gadā pirms vēlēšanām viņu mainīt, it īpaši, ja viņš vēl ir Ministru prezidents. Tur jau partijai trakai jābūt! Taču balsojums par «Latvijas ceļa» priekšsēdētāja vietniekiem un par valdi, manuprāt, ļoti precīzi parādīja, ka partijā absolūtais vairākums ir pragmatiski, uz attīstību virzīti cilvēki, kas apzinās, ka lemt partijai svarīgas lietas ir jānominē cilvēki, kuriem ir pieredze to darīt un kuri jau pirms tam jau pierādījuši, ka to prot.
M.S.: Vai jūs jau varat nosaukt vadošās lokomotīves «Latvijas ceļa» priekšvēlēšanu kampaņā?
A.B.: Tad man ir jānosauc pārdesmit cilvēku. Jau tuvākajā kongresā plānojam apstiprināt sarakstus Saeimas vēlēšanām, jāsaka gan, alfabētiskos. Nezinu, kā saraksts izskatīsies pa reģioniem, taču tradicionāli varam saukt gandrīz visus Saeimas deputātus, visus savus ministrus. Mēs pie tā ļoti nopietni strādājam.
