Jurim dažādos dzīvesstāstos patīk nozīmīgus notikumus samērot ar pasaules laika skrējienu.
Jurim dažādos dzīvesstāstos patīk nozīmīgus notikumus samērot ar pasaules laika skrējienu. 25 gadi – tas jau ir ceturtdaļgadsimts. Piecdesmit gadu koptas tradīcijas ir apaļš pusgadsimts. Bet cilvēks, kas nodzīvojis teju veselu gadsimtu, Jura acīs ir nenovērtējama bagātība.
Kā tu jūties, kad esi nosvinējis savas dzīves pusgadsimtu un vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis žurnālistikā?
– Tos gadsimtus laikam būšu no Māra Čaklā aizņēmies. Nu jau būs vairāk nekā trīs gadu desmiti, kopš vairāk vai mazāk aktīvi darbojos arī amatierteātrī – sākumā bērnu kolektīvā, tad studijā un Ā.Alunāna teātrī. Tas bija Intas Alekses iestudējums pirms daudziem gadiem – Māra Čaklā dzeja, saucās «Pirmdiena». Vienā dzejolī par 25. dzimšanas dienu bija tādas rindas: «gadsimta ceturksnis/ ceturto nodzīvo retais…». Tā samērojot, tas ir būtiski. Savā dzīvē? Reizēm par to iedomājos, bet – īsu brīdi. Darbā – jā.
1972. gada februārī bija mana pirmā darba diena Latvijas Radio vietējo raidījumu redakcijā, un pie radio ļaudīm piederu joprojām. Pa vidu bija reorganizācija, kad Valsts Radio un televīzijas komiteja sadomāja savus reģionu korespondentus «likvidēt» un atdot šīs funkcijas vietējiem radio. Tad kādu brīdi strādāju Jelgavas avīzē. Pēc tam Radio tomēr saprata, ka bez novadu korespondentiem nevar, un es atkal tur atgriezos. Laikam gan tā ir mana īstā vieta, neesmu avīžnieks. Radio citu masu saziņas līdzekļu vidū ir emocionāli bagātāks. Tas var saglabāt cilvēka balss tembru, intonāciju un emocijas. Man ir gadiem krāta fonotēka, kuru katrā brīdī var «pašķirstīt», atsaucot atpakaļ aizgājušos gadus un cilvēku dzīves. Kādreizējais zemkopības ministrs Vanags, profesors Jānis Āboliņš, kolhozu priekšsēdētāju balsis, Ģederta Eliasa mantojuma nodošana muzejam, Daukšu, Zīlēnu atklāšanas ieraksti, Čikstes balss… Ja vien būtu vairāk laika, tur varētu arī daudz šodien noderīga atrast.
Kā jūtos pusgadsimtā? Arvien biežāk iedomājos, ka vienā dienā atkal var likvidēt novadu korespondentus, un kur tad paliks visi tie ruļļi?…
Atgriežoties pie tā, ko piedzīvo retais, – vai tūkstošgade tev nešķiet kā Dieva dāvana?
– Tūkstošgade – tas ir kaut kas globāls. Tāpēc jocīgas šķiet reklāmas: ««Kellog’s» sausās brokastis – tūkstošgades produkts»… Varbūt tas ir kādā salīdzinoši mazā pasaules daļā nelielai cilvēku grupai raksturīgs ēdamais. Manuprāt, tūkstošgades galvenais ieguvums ir cilvēki, kas to veido. Man ir bijusi izdevība sastapties ar unikālām personībām. Ar «Lāčplēša» priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu, ar diriģentiem Gustavu Ernesaksu un Haraldu Medni. Ar vienu izdevies runāt tikai pāris minūšu, ar citu – vairāk, bet katrs no viņiem atstājis neizdzēšamu iespaidu. Viņu dzīves izpratne, personības spēks, atziņas un izjūtas ir vērtības, kas būtu jāņem līdzi jaunajā tūkstošgadē kā bagātība. Sesavā bija kolhozs, kura priekšsēdētājs Edmunds Galviņš nekādi neiekļāvās partijas diktētajos sējas plānos, bet vadīja lauku darbus pēc Mēness fāzēm un sava prāta. Un rezultāts bija spožs.
Uz tūkstošgades sliekšņa par cilvēku saziņas līdzekļi kļuvis e-pasts. Tas paātrina komunikācijas procesu un arī žurnālista darbā kļūst aizvien noderīgāks.
– Avīžnieks varbūt var no šīs informācijas smelties, tomēr radio raidījumu pamatā ir cilvēks, viņa tieša klātbūtne. Būtiska ir intonācija, psiholoģiska pauze, kas daudz ko pasaka. Man nekad nav gribējies intervijā izcelt savu jautājumu, gari to uzdot vai tekstā spīdēt. Bieži vien svarīgi ir sarunu sākt ar kaut ko nebūtisku – lai cilvēks atraisās. Un, ja viņš uzticas, tas ir kolosāli! Domāju, klausītāji tomēr jūt atšķirības starp nacionālo radio un televīziju, kas ir saturīgas, un komercstacijām, kas lielā mērā barojas no interneta.
Protams, ziņu žurnālistam ir nozīmīgi pasniegt pēc iespējas ātrāk un vairāk informācijas, taču precīzs, saprotams saturs, manuprāt, ir svarīgāks. Varu apbrīnot ziņu aģentūru korespondentu ražīgumu – desmit, piecpadsmit informāciju dienā. Taču tajās ir arī daudz kļūdu. Varbūt es pārāk daudz laika patērēju, vienkārši esot cilvēkos, klausoties, runājoties. Ne no katras sarunas iznāk raidījums, taču sakrājas fona informācija. Tas mazina iespēju kļūdīties.
Latvijas Radio pirmajai programmai, pēc pēdējām klausītāju aptaujām, joprojām ir visaugstākais reitings, taču piekritēju netrūkst arī komercstacijām. Kā tu vērtē konkurences attīstību?
– Atklāti sakot, mani brīžam tracina šīs muļķības ēterā, privātie telefonzvani: «Klausies, pasaki Mārtiņam, lai atdod urbi!» Pēc stundas: «Lai viņš patur to urbi, ja grib.» Kāds vēlas apsveikt savu sievu, kas sēž turpat blakus. Televīzijas trīs Jāņi – ne tur saturs, ne meistarība. Ja aizies tādā virzienā… Tāpēc pretī jābūt nacionālā radio programmai. Domāju, ņemot vērā augsto reitingu (kas tomēr raksturo sabiedrības lielākās daļas intereses), Latvijas Radio būtu pelnījis lielāku valsts atbalstu.
Atgriežoties pie tūkstošgades – vai tu to izjūti kā slieksni? Kad kaut kas paliek tajā pusē, slīd no rokām?
– Galvenais, kas nedrīkstētu izslīdēt, ir kultūrvēsturiskas vērtības un fakti. Un tie atmiņā vislabāk saglabājas nevis rakstos, bet pašos cilvēkos. Saskarsmē ar viņiem, izsekojot dzimtas un notikumus. Piemēram, Rogu dinastija Jelgavā – ar gleznotājiem, dejotājiem, aktieriem, mūziķiem. Ja viņus visus savāktu kopā – tas varētu būt emocionāli piesātināts un atmiņā paliekošs sarīkojums, kas kaut kādā mērā kalpotu arī jelgavnieku pašapziņas celšanai.
Jaunā tūkstošgade saistās ar Eiropas Savienību – ar pretrunām un bažām. Kā gan var droši spriest, ja nezinām, kā īsti vienkāršais cilvēks tajā Eiropas Savienībā dzīvo? Kā viņš strādā, kā iztiek, kā saimnieko? Un ko viņš, daļu savas nodokļu naudas ziedodams tai pašai Eiropas Savienībai, domā par mums, jaunpienācējiem? Tas varētu būt darbalauks fondu, valsts institūciju un arī pašvaldību atbalstītiem žurnālistu projektiem.
Juris Kālis
Dzimis 1950. gadā
Radiožurnālists
Precējies, divu bērnu tēvs
Pilsētas Atzinības raksta laureāts (2000.g.)
Dzimtās mājas – Vilcē
Dzīvoklis bez siltā ūdens – Pārlielupē
—
Troksnis nokauj domas.
(Nīče)
