Brīvdienās piezvanīja mana latviešu valodas un literatūras skolotāja, atzīstot, ka parasti gan pazīšanos, lai pasūdzētos par kādu, nemeklējot, bet, ieraudzījusi kontaktu sadaļā manu telefona numuru, viņa nopriecājusies. Bija prieks pēc ilgiem laikiem dzirdēt savu skolotāju, bet noteikti neiepriecināja viņas stāstītais. Tas sasaucās ar vairākiem citiem nesenā periodā dzirdētiem stāstiem par akciju sabiedrības «Sadales tīkls» koku zāģēšanas pasākumiem. Šajā reizē nolīgtais uzņēmums izvēlējies Pārlielupē bērzu zarus apzāģēt tieši visintensīvākajā sulu laikā. Tas gan nekādi nav aizliegts, tomēr speciālisti atzīst, ka pašlaik nav labākais brīdis šos darbu veikt estētiskā skata dēļ. Skolotāja tā arī stāsta – Bērzu ceļš izskatās noraudājies.
Tuvākajā apkārtnē, kur arī veikti šādi darbi, iedzīvotāji paši centušies pēc tam savākt apkārtni, kas bijusi piemētāta ar aplauzītiem zariem.
Nesen vīrs konstatēja Dobeles pusē nozāģētu dižkoku. It kā jau visi argumenti skaidri – elektrolīnija, veci baronu kapi, par aleju uz tiem neviens īpaši necīnīsies, kāpēc gan nenozāģēt, ja likums ļauj. Iedziļināties un padomāt, vai situāciju nevar atrisināt citādi, būtu pārāk darbietilpīgs process.
Paziņu mammas sētā «veiksmīgi» sakopts elektrolīnijai traucējošs bērzs. Nu tur slejas garš, garš stumbenis ar nelielu, nestabilu zaru būkšķi galā. Sak – ne Sašam, ne pašam. Kāpēc gan kārtot koka nozāģēšanas atļauju, ka var «sakopt» tik braši, ka drīz vien tas kādam uzkritīs uz galvas.
Šie nav ne pirmie, nedz, visticamāk, pēdējie tādi gadījumi. Nereti par ļoti uzkrītošiem minētā uzņēmuma ziņā esošiem koku «sakopšanas» darbiem arī «Ziņām» vēstījuši gan vietējie iedzīvotāji, gan arboristi. Par to, kā, kur un kā apzāģēt kokus, protams, var diskutēt un katram var būt savs viedoklis. Lai kurā pusē būtu taisnība, ir skaidrs – darbam būtu jābūt padarītam atbildīgi.
